
FOTO: NO ČIGANU ĢIMENES ALBUMA
Pērn bez rezultātiem notikušas vairākas novada pagastos likvidēto skolu ēku izsoles. Pašvaldība cer, ka kādam tomēr būs interese un tām radīsies jauni īpašnieki, tādēļ ēkas joprojām ir iekļautas atsavināmo vai iznomājamo īpašumu sarakstā. Tiklīdz radīsies kāds interesents šīs ēkas pirkt, izsoles process turpināsies.
Tomēr Romeškalna muiža, kurā atradās Veclaicenes pamatskola, pēc mācību iestādes slēgšanas tika pie jauna īpašnieka. To par visaugstāko cenu izsolē 2018. gadā savā īpašumā ieguva rīdzinieks savas ģimenes vajadzībām. Tagad Andrejs Čigans labprāt piekrita sarunai, lai pastāstītu laikraksta lasītājiem, kā, ģimenei saimniekojot Veclaicenes pusē, veicas, kā izdevies īpašumu sakārtot un pagastā iedzīvoties.
Ieguldīts daudz, novērtēts zemu
Romeškalna muižā, kas celta pirms vairāk nekā 170 gadiem, kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem atradās Veclaicenes pamatskola. 2009. gadā skolu slēdza. Īsi pirms slēgšanas toreizējā pagasta padome nolēma skolas ēkā vēl ieguldīt līdzekļus, ko valsts pašvaldībām piešķīra par apvienošanos novados. 2007. gadā par aptuveni 300 000 eiro skolai remontēja fasādi, nomainot 1000 kvadrātmetrus lielo jumtu un logus. Kad skolu slēdza, Alūksnes novada pašvaldība nolēma ēku iekļaut atsavināmo un iznomājamo īpašumu sarakstā, jo atzina par nevajadzīgu pašvaldības autonomo funkciju veikšanai.
Par skolas ēkas izmantošanu līdz izsolei bija noslēgti vairāki nomas līgumi. Senākais no tiem ar biedrību “Veclaicenes avotiņš”, kas muižā saimniekoja kopš skolas slēgšanas. Tā bija saņēmusi Lauku atbalsta dienesta finansējumu, lai tur ierīkotu veļas mazgāšanas punktu, piedāvāja arī naktsmītnes ceļotājiem. Tobrīd biedrībai vēl gadu bija nomas tiesības. Skolā bija arī viens dzīvoklis, kuram īres līgums bija spēkā vēl trīs gadus pēc izsolīšanas. Vairāk nekā trešdaļa no muižas uz desmit gadiem – līdz 2027. gadam – bija iznomāta arī biedrībai “Eko teritoriju attīstība”, kur viens no biedriem bija toreizējais domes priekšsēdētāja vietnieks Dzintars Adlers. Tagad, kā rāda Uzņēmumu reģistra ziņas, šī biedrība vairs nepastāv, tā likvidēta 2023. gada 19. decembrī.
Novada pašvaldība Romeškalna muižā par Eiropas fondu naudu bija plānojusi izveidot arī pašapkalpošanās informācijas punktu.
Tie visi ēkai bija apgrūtinājumi, kas arī ietekmēja tās izsoles sākumcenu.
Pašvaldība pasūtīja īpašuma novērtējumu, un vērtētājs, SIA “Dzieti”, to novērtēja vien par nepilniem 13 tūkstošiem eiro. Vēl gandrīz tikpat par desmit hektāriem zemes, ezera un meža audzes. Līdz ar to vērtētājs pašvaldībai piederošo īpašumu piedāvāja izsolīt par 21 300 eiro, norādot, ka pirms desmit gadiem ēkai uzlikts jaunais jumts un nomainītie logi to vērtīgāku padarītu vien tad, ja īpašums atrastos aptuveni 50 kilometru rādiusā no Rīgas.

FOTO: NO JAUNLAICENES MUIŽAS MUZEJA “MALĒNIEŠA PASAULE” ARHĪVA
Ēkas stāvoklis stabils
Romeškalna muižas ēku privātām vajadzībām iegādājās rīdzinieks Andrejs Čigans. Pirms izlēmis startēt izsolē, viņš komunicējis ar cilvēku, kurš dzimis Alūksnes novadā un pašlaik strādā par notāru Rīgā. “Viņš mūs tolaik iedrošināja, stāstot, ka Veclaicenē ir visskaistākās dabas ainavas Latvijā,” saka A. Čigans. “Iegādājoties ēku, uzteicām visus iepriekš noslēgtos nomas līgumus, vienojāmies ar nomniekiem par iepriekš noslēgto līgumu laušanu. Ēkā palika dzīvot tikai viens vecāka gadagājuma laulāts pāris, kurš tagad pēc pašu vēlēšanās jau pārcēlies uz dzīvi citur. Ar pašvaldību vienojāmies arī par tūrisma informācijas punkta pārcelšanu citviet, ko izvietoja uz Latvijas – Igaunijas robežas,” stāsta tagadējais īpašnieks.
Īpašums sastāv no pieciem objektiem ēkām, zemes, ezera un meža. Lai gan muižā no tās sākotnējā iekštelpu izskata maz palicis pāri, jo tā padomju laikos piemērota skolas vajadzībām, ēkas stāvoklis bija stabils. “Ņemot vērā kovida laiku, nepaguvām realizēt plānus muižas ēkas atjaunošanai pirms pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi tajā. Pašlaik īstenoti jau vairāki projektēšanas darbi. Dažas telpas esam pielāgojuši dzīvošanai tā, lai ir tīrs, silts un sauss. Pagājušajā gadā pabeidzām sakopt mežu. Apsaimniekojam arī Romeškalna ezeru, kas atrodas uz mūsu zemes. Plānā ir uzbūvēt arī to īpašuma daļu piebūvi, kas padomju laikos nojaukta.
Esam gatavi atjaunot ēkas iepriekšējo plānojumu, kas bija krietni lietderīgāk izmantojams, nekā tas ir tagad,” stāsta A. Čigans. Ģimene pieaicinājusi vairākus būvniecības nozares ekspertus, lai namu apseko un konstatē tās faktisko stāvokli. “Īpašuma izsoles dokumentos nebija norādīts, ka Romeškalna muiža ir vietējās nozīmes kultūrvēstures piemineklis, un pie ēkas nebija arī atbilstoša marķējuma. Tikai pēc tam, kad to jau bijām nopirkuši, šo faktu uzzinājām no pašvaldības,” stāsta A. Čigans un saka, ka abiem ar dzīvesbiedri ir idejas, kā muižu pārbūvēt tās vēsturiskajā veidolā.
Jurisprudence un kinoloģija
Kopš 2021. gada A. Čigana ģimene pārcēlusies Romeškalna muižā uz pastāvīgu dzīvi. Rīgā palicis vien dzīvoklis, kurā uzturas viena no meitām, kura studē galvaspilsētā. “Draugi teica – kā jūs tā, tik tālu prom no Rīgas! Citi mūsdienās tieši dodas uz galvaspilsētu strādāt, dzīvot. Atbildēju, ka mēs tik daudz jau esam Rīgu izjutuši, ka gribas mieru. Tur ikdienā bijām kustībā, šeit ir klusums, miers. Dzīvesbiedrei gan reizēm tas apnīk, tad sēžamies automašīnā un braucam uz Rīgu baudīt koncertus, satikt draugus un izklaidēties. Pa to laiku muižu pieskata radinieks, kurš arī ikdienā dzīvo tur. Tomēr Rīgā ilgi nepaliekam,” atklāj saimnieks.
Ģimenei savulaik piederējis uzņēmums, kurš nodarbojās ar nekustamā īpašuma attīstīšanu – pirkšanu/pārdošanu, apsaimniekošanu. A. Čigans 15 gadus nostrādājis zvērināta advokāta birojā un arī pašlaik nodarbojas ar juridiskās palīdzības sniegšanu. Sākotnēji, pēc pārcelšanās uz Veclaiceni, pats devās darba darīšanās uz citām pilsētām pie klientiem. Tagad ir otrādi – klienti jautājumu apspriešanai pārsvarā ar viņu tiekas Alūksnes novadā.
Savukārt dzīvesbiedre strādāja ģimenes uzņēmumā, nodarbojoties ar nekustamā īpašuma dizaina un remonta lietām. Arī Čiganu ģimenes dzīvē savas korekcijas ienesa kovidlaiks un karadarbības sākšanās Ukrainā. Tagad Andreja sieva ir mājsaimniece un aizrāvusies ar kinoloģiju. Ģimene iegādājusies četrus šķirnes suņus – divus Austrumeiropas aitu suņus un divus Itāļu Kane Korso, kurus regulāri ved dresēt uz suņu skolu pie kvalificēta kinologa. “Suņi nerej katru garāmgājēju, kā to dara bezšķirnes suņi. Tomēr bez brīdinājuma nevajadzētu ēkai tuvoties, jo viņi ir apmācīti sargāt savu saimnieci un sētu. Nevienam gan speciāli virsū viņus nerīdām, kā, dzirdēts, baumo vietējie iedzīvotāji,” saka A. Čigans. Izbraukātas dažādas suņu izstādes, gūtas godalgas, kas arī ir hobijs. Andrejs atklāj, ka dzīvesbiedrei ir daudz jaunu ideju, kā atkal likt lietā savu profesionālo pieredzi nekustamo īpašumu apsaimniekošanā, tomēr tās realizēt tik ātri nav iespējams.

FOTO: NO ČIGANU ĢIMENES ALBUMA
Kartupeļus apēd mežacūkas
Čigani laika gaitā sakārtojuši ne vien muižas apkārtni, bet arī mežu, kuru tīrot bija jāievēro programmas “Natura2000” noteikumi, kas nosaka aizsargājamo teritoriju pārvaldību un apsaimniekošanu. Līdz ar to, mežu izkopjot, bija jāievēro dabas aizsardzības sistēma, kas nosaka dabas vērtību saglabāšanu. Tāpat arī ar ezeru – sakārtoti tā krasti, apkārtne, bet nākotnē plānots tīrīt pašu ūdenstilpi, jo tās gultne ir pārāk dūņaina.
Kā jau visi laukos, arī Čiganu ģimene vēlējusies iekopt piemājas dārzu. Uzarta zeme, izveidotas vagas, iestādīti kartupeļi. Uzstādīta arī siltumnīca, atvesti tomātu un puķu stādi, mēslojumi. Tante no Latgales ar satiksmes autobusu atsūtījusi ķirbju stādus. “Kartupeļus apēda mežacūkas, ķirbju un tomātu raža nepadevās – ieguldītā nauda bija veltīgi iztērēta. Atmetu visam ar roku. Tādēļ sieva vasarā audzē vien puķes, lai muižas apkārtne būtu skaista,” saka A. Čigans.
Tūristi rimušies
Viņš stāsta, ka caur Romeškalna muižas īpašumu pašvaldība savulaik bija izveidojusi dabas pastaigu takas, par ko, kā norāda A. Čigans, pirms izsoles viņš nav bijis brīdināts. Tikai pirms diviem gadiem izdevies vienoties ar novada pašvaldību par norādes zīmju noņemšanu, jo ģimene nevēlējusies, ka tūristi nekontrolēti staigā pa īpašumā esošo zemi un mežu. “Tagad tūristu plūsma tur vairs nenotiek, esam uzstādījuši privātīpašuma norādes zīmes. Apmeklētāji bija iedomājušies, ka bez saskaņošanas var apmeklēt arī muižas pagalmu un ēkas. “Nebija patīkami, ka ik vasaras rītu, iznākot no mājas, savā pagalmā ieraudzīju tūristu autobusus un svešu cilvēku grupas staigājam pa pagalmu. Mums nav pretenziju, ja cilvēki piezvana, izsaka vēlmi apskatīt celtni no ārpuses un apkārtni, saskaņojot to ar mums. Bet nav pieņemami, ka daudzi uzskatīja, ka ir tiesīgi ierasties īpašumā jebkurā dienas laikā, jo šeit taču bijusi skola… Paldies cilvēkiem, kuri ir sapratuši, ka te tagad ir privātīpašums un bez atļaujas tajā staigāt nav ļauts. Nevienam taču nepatiktu, ja sveši cilvēki staigātu pa viņa pagalmu,” saka īpašnieks.
Tiesvedība ar pašvaldību
Saimnieks neslēpj – ēkas teritorijā atklājis arī nesaimniecisku rīcību. “Īpašumā bija dedzināti atkritumi un būvgruži. Vairākus gadus pašiem nācās vākt apkārtnē un mežā izmestās pudeļu un stikla lausku, citu visneiedomājamāko sadzīves atkritumu kaudzes. To visu paveikuši vietējie iedzīvotāji un, kā man kļuva zināms, te pēcpadomju laikā bija bērti arī toreizējā pamatskolā radītie atkritumi. Skolai nav bijis atkritumu konteineru, tādēļ iestādē radītie atkritumi ne vien bērti mežā, bet arī ierakti neskaitāmās bedrēs,” atklāj saimnieks. Par iespēju pašvaldībai sakopt atsavināto īpašumu viņš runājis ar toreizējo un arī ar pašreizējo novada pašvaldības domes priekšsēdētāju, bet diemžēl rīcība nesekoja. “Bija vienošanās arī ar bijušo pagasta pārvaldes vadītāju par tā saucamo simtslatnieku iesaisti īpašuma sakārtošanā, tomēr arī tas nenotika,” saka A. Čigans. “Lūdzām pašvaldību sakopt īpašumu, lai mēs kā jaunie īpašnieki to varētu pienācīgi pārņemt, bet bez rezultāta, lai gan saņēmām dokumentu, ka tas tiks izdarīts. Gaidījām trīs gadus –
nekā. Tad ķērāmies pie darba, paši par savu naudu sakopām ēku, pagalmu, apkārtni, mežu,” atklāj A. Čigans. Tagad starp jauno īpašnieku un bijušo – Alūksnes novada pašvaldību – notiek tiesvedības process, bet īpašnieks cer, ka strīds tomēr tiks atrisināts mierizlīgumā.
Sākumā nepieņēma
Jautāts par to, vai abi ar sievu Veclaicenē ir iedzīvojušies, Andrejs atbild, ka sākumā bijis ļoti grūti. Vietējās kopienas cilvēki viņus nepieņēmuši. “Lai gan esmu latvietis, esmu dzimis Latvijā un studējis Latvijas Universitātē, Veclaicenē klīda dažādi mīti par mums – vispirms jau tas, ka īpašumu iegādājušies krievi. Jā, latviešu valodā runāju ar akcentu, jo bērnībā, kad bija padomjlaiks, mācījos krievu skolā, un to es mainīt nevaru,” saka Andrejs.
Viņš atceras, ka pirmajā vasarā bijis grūti nolīgt kādu zāles pļāvēju. “Bija vairāki vietējie saimnieki, kuri piedāvāja šādu pakalpojumu, bet, tiklīdz izdzirdēja, ka zāle jāpļauj Romeškalnā, aizbildinājās ar pēkšņu laika trūkumu. Mēs jau sapratām, ka tas nav laika trūkums, bet attieksme. Tā nu man nācās zāles pļāvēju aicināt darbā no Gulbenes novada,” atceras A. Čigans. Līdzīga situācija bijusi arī ar malkas sagādi – vietējie atteikušies, tādēļ malka vesta no Valmieras novada. Tomēr A. Čigans par to neskumst un saka, ka arī tā bijusi jauna pieredze, līdz ar kuru nākuši arī pozitīvi ieguvumi
– jauni paziņas abos novados.
Situācija mainījusies
Gadiem ejot, situācija ir mainījusies. “Sākotnēji visiem šķitām kā ienaidnieki. Tagad ar vairākiem veclaiceniešiem, jaunlaiceniešiem un alūksniešiem nodibinājušās ļoti draudzīgas attiecības, ar pārējiem – neitrālas. Līdzīgi ir arī ar tuvējiem kaimiņiem – viņi nevēlējās komunicēt ar mums. Tajā pašā laikā ik dienu staigāja caur mūsu pagalmu, pat labdienu nepadodot. Saprotu, cilvēkiem grūti pārkāpt savu komforta zonu un iemācīties rīkoties savādāk, rēķināties ar citiem. Nebiju ar to apmierināts, tādēļ šo staigāšanu pārtraucu ar sētu. Lai būtu labas kaimiņattiecības, ir nepieciešama savstarpējā komunikācija, tādēļ dzīvojam gan blakām, bet katrs savā mājā, pagalmā. Tagad cilvēki saprot, ka īpašumam ir saimnieks un ģimenei plāni, kas saistīti gan ar pašu muižu, gan ar novadu, un mēs ceram tos realizēt,” stāsta Andrejs Čigans.

Reklāma