Aivita Lizdika
Neatlaidība un nemitīga rosība ir tās īpašības, kas raksturo Sintiju Ilsjāni, Jaunalūksnes pagasta piemājas saimniecības “Igaunīši” saimnieci. Bez tās “Igaunīšu” medus šogad nebūtu Latvijas medus konkursā starp 70 šķirnēm ierindojies godpilnajā ceturtajā vietā kā garšīgākais, bet 2020. gadā tieši šīs saimniecības bišu drava atzīta par Latvijā sakoptāko. Ar biškopību S. Ilsjāne nodarbojas kopš 15 gadu vecuma, kad vēl mācījās toreizējā Bejas pamatskolā, bet tagad saimniecībā iesaistīti visi ģimenes locekļi – Sintijas tētis, vīrs, bērni un brālis.
Vīrišķīga profesija
Savulaik “Igaunīšos” bijuši 150 truši, četras slaucamas govis un 100 vistas. Tā visa vairs nav, bet vietā ir 65 bišu saimes, kas arī pieskaitāmas pie mājlopiem. “Ja esi uzaudzis laukos, regulāri strādājis kūtī un dārzā un ja vēl no tā visa ir pienesums, tad tā ir vērtība,” domā S. Ilsjāne un ar aizrautību stāsta par ikdienu pie savām bitēm.
“Jau skolas laikā es gribēju nopelnīt, tādēļ tēvs no kādām mājām man atveda trīs bišu stropus. Kopš tā laika pagājuši 18 gadi, un arī manas bišu saimes ievērojami pieaugušas,” saka Sintija. Tagad hobijs pārtapis par ikdienas darbu savā saimniecībā. “Biškopība ir vīrišķīga profesija, jo darbs ir smags. Stropa apakšā peru rāmīšos bites liek ziedputekšņus, medu, dējumus, bet augšā magazīnā ir medus, ko no viņām zog cilvēks. Bites vienā sezonā sanes aptuveni 130 kilogramus medus, bet tikai 30 drīkst paņemt,” stāsta biteniece. Vienai pacelt visus rāmīšus ar medu nav iespējams, tad viņa pie stropiem dodas ar ķerru, visus saliek un ved uz mājām. Lai tiktu pie medus, rāmīši jāsavieto medus sviedē. Viņa rāda nu jau novecojušo mehānisko medus sviedi, kuru daudzus gadus lietojusi, lai, to ar roku griežot, ar centrbēdzes spēku no rāmīšiem izsviestu medu. Process bijis ne tikai ilgs, bet arī skaļš, un reizēm aiz sienas jau gulēt aizgājušie mājinieki par to nemaz nav bijuši priecīgi. Tagad tehnoloģijas šajā jomā gājušas uz priekšu un viss ir automatizēts, bet šī, vecā medus sviede, palikusi kā relikvija, ko parādīt, lai cilvēki saprastu procesa būtību. Pēc tam medu iztecina spaiņos un caur sietu izkāš, lai tas būtu tīrs no dažādām bišu sastāvdaļām, vaska un propolisa, kas mēdz būt medū. Tad visu salej uzglabāšanas traukos, aizvāko, un tas ir gatavs lietošanai. “Vienkārši, vai ne?” jautā saimniece, “bet man šis darbs aizņem divus mēnešus.”
Pēc krāsas un garšas
Bites “Igaunīšu” medu vāc tuvējā apkārtnē, aptuveni divu kilometru rādiusā. “Šogad mūspusē liepas neziedēja, tādēļ gaišā liepu medus šovasar nav. Mazāk intensīvu garšu apveltītais ir pavasara un dažādu ziedu medus. Tikai bites gan nekad neievāc dažādu ziedu medu. Viņas rāmīti sadala, katrā nodalījumā liekot konkrētu ziedu medus šķirni, bet cilvēks, to izsviežot, sajauc,” stāsta biteniece. Viņa rāda tumšo griķu medu un teic, ka pēc garšas, iespējams, tas kādam nav tīkams, bet uzturvērtība gan tam ir augsta. “Jo medus vairāk “kož” kaklā, jo spēcīgāka pēcgarša, jo tas ir vērtīgāks,” atklāj biteniece. Otrs visvērtīgākais Latvijā ir viršu medus. Šie abi ir arī paši dārgākie. “Medu cilvēki lieto dažādos veidos. Dažiem patīk svaigs medus, citi lieto tikai pavasara medu, kas sacukurojas ātrāk. Citiem patīk to baudīt kopā ar vasku no rāmīša. Vēl citi nopērk medus rāmīti un skaistumam noliek uz skapja,” smejas Sintija. Arī viņi visi ģimenē lieto medu, Sintija gada laikā apēd vidēji trīs litrus, bet tētis Oļegs pat 12 litrus veselīgā garduma. Gana daudz uzturā patērē arī bišu maizi un ziedputekšņus.
Medu “Igaunīši” realizē saviem pastāvīgajiem klientiem. Tas nopērkams arī Alūksnē tirdzniecības vietā “Jaunniedras”, daudz medus “aiziet” uz Rīgu, arī pie klientiem uz Šveici un citur.
Bišu māte no pakomāta
Saimniece aizdedzina dūmekli un vedina bišu dravā. “Divpadsmit bites savā mūžā savāc tikai vienu tējkaroti medus, tādēļ vienā saimē to ir vairāki tūkstoši. Manas bites nav ļoti mierīgas. “Igaunīšos” ir vairākas Latvijas seno bišu šķirnes, kuras ir pat ļoti dusmīgas, neatkarīgi no laika apstākļiem, jo, kā zināms, viņu uzvedība īpaši saasinās pirms negaisa. Dikti niknas viņas ir tad, kad viņām ņemu nost medu. Tajā brīdī es domāju – kurš cilvēks gan nav dusmīgs, kad apzog viņa māju… Pagalmā parasti staigāju basām kājām, bet bites mēdz mani arī sadzelt. Man šie dzēlieni nerada alerģisku reakciju. Bišu satraukuma pakāpe lielā mērā atkarīga arī no bišu mātes un tranu ģenētikas,” stāsta biteniece.
Viņa atver stropu un izņem rāmīti, kuram pieķērušās simtiem bišu. Vienā rāmītī ir 9000 šūnu, ko no vaska – bišu sviedriem – izveido bitītes pašas. Sintija ar aizrautību stāsta par bitēm, atklājot, ka viņām ir galva, krūtis un vēders, piecas acis, divi kuņģi, četri spārni un sešas kājas, bet uz vēderiņa vaska spogulīši. Viņām, intensīvi darbojoties, vēderiņš svīst. Tad šo vasku noņem un izgatavo šūniņas, kur pildīt medu. Bites vasarā dzīvo 30 dienas, bet bišu mātes – septiņus gadus. Katrā stropā ir tikai viena bišu māte, un tās produktīvais vecums trīs gadi. Kļūstot vecākai, viņa sāk lēnāk dēt, tādēļ tā jāmaina. Jaunās bišu mātes pie saimnieces Sintijas nelielā mājiņā nokļūst pa pastu vai “Omnivas” pakomātā. “Tad jānoķer vecā bišu māte, jāieliek atsūtītā, un dzīve stropā sākas no jauna,” stāsta Sintija.
Katru pavasari viņa bišu stropā ieliek tīru baltu sedziņu. Pēc trīs mēnešiem tā ir notraipīta ar propolisu un saplēsta. To visu paveic bites. “Lai gan vizuāli sedziņa vairs nav pievilcīga, tā ir ļoti vērtīga. To cilvēki pielieto muguras un locītavu sāpju ārstēšanai, paklājot gultā zem palaga,” atklāj “Igaunīšu” saimniece.
Ne tikai medus
Ar medu vien nopelnīt nav iespējams, jāražo arī citi bišu produkti. Kad medus izsviests, jāapkopj rāmīši. Vasku biteniece parasti pārdod sveču lējējiem vai lej arī pati. Kad rāmīši tukši, no tiem vienkārši ar kaltu, kas ir bitenieka galvenais darba instruments, rūpīgi jo rūpīgi nokasa propolisu. Bišu māšu peru pieniņu gan “Igaunīšos” nevāc, jo tas ir vēl laikietilpīgāks darbs. Šim nolūkam speciāli jāaudzē bišu mātes, kuras ražo balto peru pieniņu.
Šogad S. Ilsjāne pirmo gadu ievāc ziedputekšņus, kas ir grūts un laikietilpīgs darbs. Šī iemesla dēļ saimniecei vienmēr ir jābūt mājās, jo ziedputekšņi jāievāc katru vakaru. “Tie nedrīkst samirkt lietū. Ziedputekšņu savācēju piestiprina pie stropa skrejas, un bites, lienot tajā, tos no aizmugurējām kājiņām nobirdina, bet es katru vakaru pirms rasas tos savācu. Visus pārnesu mājās un salieku saldētavā,” stāsta biteniece. Kad savākts noteikts daudzums, tos ievieto kaltē.
Izkaltētos ziedputekšņus pilda burkās un aizvāko. “Tas ir katras dienas darbs, kam jāveltī liela uzmanība, lai ziedputekšņus nepārkaltētu,” atklāj S. Ilsjāne.
Simtprocentīgi tīri
Ziedputekšņi ir krāsaini un saldi, taču tie mēdz būt arī ļoti negaršīgi, saka Sintija. “Tādi tie parasti ir laikā, kad zied baltais āboliņš,” saka viņa. Ziedputekšņi patiesībā pieskaitāmi pie medikamentiem. Tikai līdz trīs tējkarotēm dienā šī bišu vākuma viņa rekomendē apēst ik dienu, īpaši no rīta tukšā dūšā, vislabāk uzdzerot siltu zāļu tēju. Ziedputekšņus var arī likt uz maizes, bet bērniem, kā to dara Sintija, kopā ar medu uz saldējuma. Īpaši tos lietot viņa iesaka vīriešiem prostatas veselībai. “Ir bezjēdzīgi tērēt naudu dārgiem aptiekā pirktiem vitamīniem, ja var savu imunitāti stiprināt ar dabīgiem produktiem, un ziedputekšņi tāds ir,” saka biteniece. Cilvēku vēlmes pēc šī produkta ir dažādas – citi vēlas dzeltenus, citi gaišākus vai tumšākus, bet vēl citi zaļus, bet galvenais, lai tie ir garšīgi.
“Arvien biežāk Latvijas medus izstrādājumos konstatē kaitīgas vielas, kas nogulsnējas no pesticīdiem, ar kuriem miglo laukus pret slimībām, kaitēkļiem un nezālēm. Pirms trīs nedēļām aizsūtīju analīzēm savus ziedputekšņus un saņēmu atbildi, ka tie ir simts procentus tīri. Man ir prieks, ka mūsu zemnieki ļoti uzmanīgi lieto pesticīdus, saprot to kaitīguma nozīmi,” saka Sintija.
Zemeņu raža slikta
“Igaunīši” pazīstami ne tikai ar bišu dravām, te ir arī zemenes. Runājoties ievēroju, ka attālajā laukā strādā laukstrādnieki. “Jā, tie ir mani palīgi, kas pašlaik stāda jaunus zemeņu stādus. Citi gan saka, ka atrast darbiniekus laukos ir grūti. Tam ir divi iemesli – darba devēja attieksme un atalgojums. Man šāda problēma nepastāv, jo pret saviem palīgiem izturos ar cieņu, kā pret cilvēkiem, kuri man atnākuši palīdzēt,” atklāj S. Ilsjāne.
Zemenes “Igaunīšos” aug trīs hektāros, bet raža šogad bijusi slikta, pat uz tirgu nav bijis vērts braukt. No sākotnējām 26 šķirnēm saimniecība ir atstājusi piecas pamatšķirnes, kas novērtētas kā ražīgākās, klientu pieprasītākās un kas pašiem vislabāk garšo. Vīrs Sandijs pats projektējis un izveidojis laistīšanas sistēmu, savukārt tēvs Oļegs izstrādājis labāko augsnes apstrādes modeli, lai sagatavotu laukus zemeņu audzēšanai.
Lauki atdzims
Biteniece novērojusi, ka pēdējos gados bišu produktu patēriņš Latvijā samazinās. “Jaunā paaudze tos uzturā lieto pavisam maz, bet vecākiem aizmirsusies medus lietošanas kultūra. Tomēr tas viss, ko izaudzējam savā dārzā vai dravā, ir vērtība. Skumji, ka lauki paliek arvien tukšāki. Uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt vienaudžus, kuri dzīvo un strādā savā saimniecībā. Ir jaunieši laukos, bet vai nu dzīvo pie vecākiem, vai dzīvo, bet nenodarbojas ar lauksaimniecību. Tomēr uzskatu, ka ne tik drīz, bet lauki atdzims,” cerīgi saka S. Ilsjāne un priecīgi pastiepj pretim rokas mazajai Stellai, kura vēlas pievienoties mūsu sarunai. “Kādreiz laukos dzīvoja vairāku paaudžu dzimtas. Jaunie strādāja, bet vecākie dzimtas pārstāvji palīdzēja audzināt bērnus. Tagad jaunajiem nav, kas palīdz pieskatīt bērnus, lai varētu strādāt, jo katrs dzīvo savās mājās. Arī man šajā ziņā nav palīgu,” saka jaunā sieviete.
Jautāta par to, vai būtu gatava vēlreiz sākt visu no sākuma, Sintija atbild noraidoši: “Nē, nedarītu, ar biškopību nodarbotos tikai sava prieka pēc. Nopelnīt, pārdodot medu, nevar, lai varētu gūt peļņu, jārada arī bišu blakusprodukti – ziedputekšņi, propoliss, bišu maize vai bišu māšu peru pieniņš. Turklāt, ja es nestrādātu arī algotu darbu, mēs laukos izdzīvot nevarētu. Darbs savā saimniecībā ienes tikai tik daudz, lai varētu atļauties labiekārtot vidi un iegādāties jaunu tehniku darbam,” atklāj viņa.
Reklāma