Pasaka par grozu

Reiz dzīvoja grozs, kamēr bija jauns, saimnieki to ņēma līdzi uz tirgu, mežu, lika tajā burkas nešanai uz pagrabu. Atpakaļ nesa pilnas. Rudeņos grozam bija daudz darba. Spēj tikai pārnest ābolus, kartupeļus, burkānus un citas saknes. Ziemā viņa pārziņā bija arī malka. Ja vajadzēja atnest olas no vistu kūts, meklēja grozu, vienreiz pat kaķēnu vajadzēja pārnest no dzīvnieku patversmes. Ar vārdu sakot, grozu izmantoja visos darbos.

Gāja gadi, grozs pamazām nodila un smagas lietas tajā vairs nevarēja uzticēt. Vecuma dēļ arī uz tirgu neņēma, saimniece kautrējās, ka paziņas viņu padilušā groza dēļ sauks par skopuli. Tad pienāca diena, kad grozu kā pilnīgi nederīgu lietošanai nometa pagraba stūrī, lai lielajā pavasara tīrīšanā to izmantotu ugunskura iekurināšanai. Grozs noskuma, tik ļoti viņam gribējās būt vēl noderīgam. Taču ārā trakoja rudens vēji, no saimnieku balsīm dzirdēja, ka sniegs jau uzsnidzis. Visu dzirdēja, tikai ne to, ka pietrūkst viņš… Tas ļoti sāpēja un acīs sariesās asaras, reizē arī piedzima spīts parādīt visiem, ko viņš vēl spēj. Grozam bija sens sapnis- uzziedēt.

Tagad pamestībā, vadot dienas varēja izdomāt kā sapni piepildīt. Vajadzēja tikai tik ārā, talkā nāca padoms. Grozs sagrīļojās un, apmetis kūleni, nokrita tieši ejā, pa kuru staigāja saimnieki, ja vajadzēja kaut ko ienest vai uznest no pagraba. Ilgi nebija jāgaida, svilpodams nāca Saimnieks un aizdomājies nemanīja grozu un aizķēra ar kāju. – Ko tu te vēl dari, sen vajadzēja gulēt ugunskurā?, viņš aizkaitināts kliedza uz grozu un paķēris aiz malas izsvieda ārā zem ceriņu krūma. Grozam to vien vajadzēja, berzēdams sasistos sānus, elpodams svaigo pavasara gaisu, viņš pamazām atguvās un, noguris no visa, aizmiga.

Nākamajās dienās lija, grozs izmirka, kļuva lunkans, garām skrēja kaimiņu Reksis un, ieraudzījis pamesto, grozu uz brīdi apstājās, lai apvaicātos kāpēc Grozs pamests zem ceriņu krūma? Grozs pievēlās tuvāk Sunim un lika saprast, ka vēlas uz puķu dobi. Suns bija gana gudrs un saprata Groza vēlēšanos. Paņēmis zobos, viņš gādīgi aiznesa to uz attālāko puķu dobi saules pusē. Grozs apmierināti iegrozījās jaunajā vietā.

Tikmēr Saimnieks gatavojās iekurināt ugunskuru, sametis kaudzē pa ziemu sakrājušās, vecās mantas veltīgi izmeklējās grozu.- Ko tu meklē pa visu pagalmu, pusdienās jānāk, iznākusi uz lieveņa, sauca Saimniece.- Tev tikai prātā ēšana, bet man jāmeklē Grozs, droši vien pati noliki, ja esi tik mierīga, Saimnieks ērcīgi atbildēja. Tā viņi strīdējās līdz vakaram, pat ēst aizmirsa, tikai pirms miega abi izdzēruši siltu tēju un piekoduši klāt brokastu maizi, samierinājās ar zaudējumu un salaba.

Grozs arī gulēja saldā miegā un nemaz nejuta, ka caur spraugām iekšā salīda snieg pulkstenīši un priecājās par tik jauku mājiņu. No rīta Grozu pamodināja klusa zvanīšana, Grozs priekā iegavilējās. -Viņš ziedēja! Bija arī ieradušies pirmie ciemiņi: Medus bite un Tauriņš. Turp atskrēja arī kaimiņu Reksis ar bērniem.

Tante, tante, cits caur citu sauca viņi Saimniecei, jūsu grozs uzziedējis, cik skaisti! Arī saimnieks priecājās un abi saskatījušies nosprieda, ka arī vecumā var noderēt un ziedēt.

Foto: Pexels.com/attēlam ilustratīva nozīme