Par visu maksāju es dārgi, un pat par to, kas bija lēts…

(Pārdomas par maksas paaugstināšanu pansionātos)

Galīgais lēmums pieņemts, un tā ar 2023. gada 1. jūniju sociālās aprūpes centrā “Alūksne” izmaksas vienai personai mēnesī būs plānotie 753,33 eiro, sociālās aprūpes centrā “Pīlādži” – 832,32 eiro.

Pavirši izlasot, arī man sākumā tas šķita mazliet absurdi, tā kā būtu par daudz. Bet patiesībā ļoti pareizi, jo nav valsts pansionāts, bet pašvaldības, un šobrīd pašvaldība nav no bagātākajām. Cik saprotu, tā summa, kas jāpiemaksā bērniem – ir sadalīta, katram bērnam atkarībā no finansiālā stāvokļa. Ņem vērā arī maznodrošinātās personas maksātspēju.

Bet rodas vēl jautājums, vai veikalā mēs nemaksājam par to, kāda ir cena? Cits var nopirkt dārgāk, cits lētāk, atkarībā no rocības. Tāpat maksājam komunālos maksājumus. Cik paliek pāri, tik var atļauties tērēt. Bet, liekot savu māti vai tēvu aprūpes centrā, iemesli ir dažādi, ir tomēr jāsaprot, ka te saņem pilnu aprūpi, tostarp arī medicīnisko. Ir televizori katrā istabā, jaunas gultas, kā lasu, pirkts ir daudz un labas lietas. Šaubos, vai mājas apstākļos tā ir vai bija? Dzīves dārdzība pieaug visā valstī, tāpēc nav jāšausminās par maksu. Daudzi iemītnieki dzīvojuši pirms tam daudzstāvu mājās, no kurienes gadiem ārā nav tikuši pašu spēkiem. Par mūsu aprūpes centriem to nevar runāt. Cilvēkus ved ārā, ved pie ārstiem, uz pasākumiem. Uz SAC “Alūksne” balkona arī ved tos, kuri nespēj.

Vēl par visu pārdomājot, ir jāsaprot, ka visi iemītnieki ir vienlīdz labi apkalpoti, bet daudzi no viņiem dzīvo pa vienam un nav jādala telpa ar blakus biedru. Te nu varētu rasties jautājums vienīgi par to, vai apdzīvojamā platība ietilpst maksā. Ir jau dzirdēts, ka citviet Latvijā, tostarp Rīgā, bagātākie maksā vairāk un tiek labāk aprūpēti.

Tomēr, ja nu kāds no vecākiem jāieliek aprūpes centrā, tad jāparēķina, cik būtu jāmaksā individuālajam kopējam mēnesī, jo tam cilvēkam taču arī no kaut kā būs jādzīvo. Lēta dzīve nav nekur. Labā ziņa ir tā, ka pašvaldība maksās arī par tiem, kuriem nav apgādnieku un finanšu trūkuma dēļ baidīsies iestāties kādā no aprūpes centriem. Ne visiem būs liela pensija, ne jau tāpēc, ka nestrādātu, bet darbs nav īpaši labi atalgots (pastniekiem, aprūpes centrā strādājošajiem, sētniekiem un citiem, kuriem nav laimējies ar atalgojumu). Pudeles brāļi būs vinnētāji, bet tie ir mūsu pašu cilvēki, kuri pabalstus saņem kā algu. Tāda ir skaudrā dzīves patiesība. Tomēr, pirms ieliekam kādā no aprūpes centriem kādu tuvinieku vai ņemam ārā, vispirms vajadzētu aprēķināt un pārdomāt, kā labāk. Jo vecāki ir tikai vieni, un cita māte nekad nebūs, bet viņa taču audzināja. Tagad gan vērtības ir mainījušās. Lai kā arī nebūtu – par visu jāmaksā arī par nodzīvoto dzīvi, jo par brīvu pat zemei mātei neatdod…

Pavasaris sevi pieteicis, ziemas dārdzība beigusies, un ir liela cerība, ka aprūpes centros iemītnieku netrūks un pašvaldība spēs tos uzturēt.