Mīlestība – pati lielākā vērtība cilvēkam

,,Kad sirds staro, tā izplata mīlestības viļņus apkārt mums, un tie pieskaras arī citu cilvēku sirdīm’’- grāmatā ,,Gaisma runā’’ raksta Maija Kadiķe vairāku grāmatu autore, eņģeļu praktiķe ,terapeite un turpina ,,Caur prieku nonākam pie mīlestības, kas ir pati lielākā vērtība katram cilvēkam.

Tomēr ar darbiem pārņemtais cilvēks vairs nav atvērts mīlestībai, lai gan tieši pelnot naudu grib saturēt mīlestību. Bet mīlestība tikmēr ar nobrāztām kājām dodas projām uz to vietu, kur to pieņem tāpat. Jā, var jau domāt, ka bagātie vai stipru gribasspēku apveltītie ir vairāk mīlētie. Tomēr vairāk tiek mīlēta nauda, nevis tas, kurš šo naudu pelna… Tieši tāpēc ir apgalvojums, ka mīlestība par naudu nav nopērkama vai arī „ar varu mīļš nebūsi’’. Tāpēc mīlestība ir nevis čakla darba rezultāts, bet, tēlaini izsakoties, Dieva dāvana. Tā ir sirds atvērtība otram cilvēkam. Tas nozīmē nelielu atraušanos no darba un kaut uz brīdi pievērsties mīļotajam cilvēkam. Atraut acis no datora ekrāna, no dokumentu kaudzes no plīts no veļas kalniem, no televizora ekrāna. Varbūt tieši tajā brīdī mīlestība kā nosalusi dzērve meklē tieši tevi. Tāpēc atsaucies tai, kaut uz mirkli.

,, Mīlestība ir galvenā, tāpēc tai jāatrodas priekšplānā it visam, ko darām, ko sakām un ko jūtam’’- uzskata Maija Kadiķe

Kas ir mīlestība? Dzīve zieds. Mīlestība- šā zieda medus. ( Viktors Igo)

Ja kāds to zinātu, tad rastos šajā sakarā rastos daudz pārpratumu. Nereti ar vārdu „mīlu’’ patiesībā ir domāts „ gribu padarīt par savu īpašumu, jeb mūsdienu valodā runājot,, privatizēt’’ kā dzīvokli vai citu īpašumu. Tāpēc nav jābrīnās, ka sievietes nepakļaujoties šādai ,,privatizācijai’’ šķir laulību.

Šrī Čimnojs izdevumā ,,Prieka spārni’’ par mīlestību raksta: ,,Ir viegli vienam cilvēkam otru mīlēt, ja viņš otrā saskata dievišķo. Vienmēr ieteicams pievērsties pašai būtībai, tas ir, Dievam. Ja kāda cilvēka trūkumi un sliktās īpašības ir acīmredzamas, centieties sajust, ka tās nepārstāv viņu pilnībā. Viņa patiesā būtība ir bezgalīgi labāka par to, ko redzat pašreiz. Centieties saskatīt dievišķo citos par spīti viņu trūkumiem. Uzlūkojot kāda trūkumus, mēs nekādā ziņā šim cilvēkam nepalīdzam. Mēs tikai kavējam savu izaugsmi. Ja meklēsim kādā vainas, viņa nedievišķās īpašības nepazudīs, nedz arī mūsējās ies mazumā. Gluži otrādi, viņa nedievišķās īpašības, viņu aizstāvot, iznāks priekšplānā. Arī mūsu lepnums, augstprātība un pārākuma izjūta izvirzīsies priekšplānā. Mums jāuzlūko citi ar mīlošu sirdi, nevis ar kritiķa aci. Lai redzētu dievišķo citos, mums jāmīl. Patiesi teikts:,, Kas mīl, tas otrā neredz nepilnības’’ Mīlestība nozīmē vienotību. Māte, neskatoties uz to, ka zina sava bērna neskaitāmos trūkumus, nebeidz viņu mīlēt, jo ir nodibinājusi savu vienotību ar viņu. Ja bērnam ir kāda nepilnība, māte šo nepilnību sauc par savu. Ja mums grūti mīlēt cilvēcisko kādā, tad mīliet dievišķo viņā. Dievišķais viņā ir Dievs. Dievs mīt šajā cilvēkā gluži, tāpat kā Dievs mīt jūsos. Mīlēt Dievu ir ļoti viegli, jo Dievs ir dievišķs un pilnīgs. Ja skatoties uz cilvēku, ik reizi spēsiet apzināties Dieva esamību viņā, tad jūs nekad neaizkārs viņa nepilnības vai trūkumi.’’

Upurspējīga mīlestība

Ar erotisko mīlestību vien laulība nepietiek, jeb, kā to atzīst rakstniece Sigrija Unsete, tādā gadījumā šis ugunskurs pamazām izplēn. Vajadzīga uzupurēties spējīga mīlestība, ko apustulis Pāvils savā pirmajā vēstulē korintiešiem sauc par agapi; Mīlestība ir pacietīga, laipna, mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga, tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu, visu cerē, visu pacieš. Mīlestība nekad nemitējas, ja arī pravietojumi izbeigtos vai valoda apklustu, vai zināšanas izgaistu(1 kor. 13,4-8) Turpat 13. nodaļā no 1-3 Pāvils raksta: Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs vai šķindošs zvārgulis. Un ja man būtu pravieša dāvanas, un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka es varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es ne esmu nekas. Un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.’’

Tātad uzupurēties spējīgā mīlestība nemeklē sevis bagātināšanu, bet gan cenšas bagātināt otru, nevēlas būt laimīga, bet gan darīt otru laimīgu, cenšas saprast otru un pieņem to tādu, kāds tas ir, ar visām vājībām.

Nobeidzot par šo tēmu vēl kādas būtiskas atziņas:

,, Mēs esam iemācījušies izdzīvot, bet ne dzīvot, esam pievienojuši gadus dzīvei, nevis dzīvi gadiem. Mēs tērējam vairāk, bet mums pieder mazāk, pērkam vairāk un priecājamies mazāk. Pavadiet vairāk laika ar saviem mīļajiem, jo viņi nebūs mūžīgi. Atcerieties pateikt: „Es tevi mīlu!’’ saviem draugiem un mīļajiem. Galvenais tā arī domājiet!’’ reiz lasīju šādas mācītāja Jura Rubeņa atziņas.

Kristus ir teicis: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. „ Nevis sevis vietā, bet gan sevi, gan tuvāko. Mīlēt sevi! Cik jauki tas skan. Gaiši un sirsnīgi, kā svētki, kuri dod dvēselei mazliet laimes un pārliecību, ka laimīga ir visa pasaule

Klāt Svētā Valentīna jeb visu mīlētāju diena. Diena, kad uz brīdi noliksim malā nekad nepadarāmos darbus un kaut uz brīdi uz saviem mīļajiem paraudzīsimies ar dievišķo aci, jeb kā mēdzam sacīt ar rozā brillēm… Tomēr, kādēļ jāgaida svētki? Katru dienu var pārvērst par svētkiem, apliecinot savas patiesās jūtas, nevis iekāri un šķietamību, sniegt uz saņemt mīlestību no līdzcilvēkiem un Dieva.

Mīlestība– sārtas avenes krūzē –

Aka ar rīta sauli pildītu,

Liktenīgā upe zvaigznēm bārstīta,

Dzirkstošs vīns,

Pleca sajūta un rokas spiediens silts,

Acu glāsts un uzticības pilnā sirds.

Mīlestība- domu spiets,

Saule uzlecoša,

Mēnesnīcas vārais tilts.