Ļaujiet celt gaismā mīlu

Caur melnu tumsu, caur dziļu sāpi atnāca mīlestība. Mīlestībai pašai nav vārdu, toties par to daudz runā. To pielūdz, nolād, apliecina un nodod. Ko tikai nedara mīlestības vārdā? Tomēr tā pastāv jo bez tās iznīktu pasauli. Tā ir augstākā dāvana, ko Dievs cilvēkam devis.

Tuvojoties Valentīna dienai, rodas pārdomas par mīlestību vārda vistiešākajā nozīmē. Cik no tās ir mirkļa iekāre. Dziedniece Linda Šmite par mīlestību saka: ,,Ļaujiet celt gaismā mīlu, lai nākotne kļūst atklāta, lai iekšējā skaņa liecina, ka ārējā šķelšanās ir izzudusi, lai gūst virsroku mīla, la visas būtnes ir mīlošas. Viss, kas labi domāts, baro mīlestību. Šīs patiesības izpratne ir ceļa sākums uz pilnību.’’

Laikam jau jāsāk ar sevi. Ar sevis paša mīlēšanu, ar savas iekšējās pasaules sakārtošanu- tikai izdzēšot pār nodarījuma pēdas sevī, varam arī otram piedot un pieņemt ar mīlestību. Arī psihologi saka, ka mīlestība ir pozitīva attieksme pret sevi, ka tā ir ne tikai tavas izcelsmes, bet arī tavas eksistences pamats. Mīlestība ir otra cilvēka pieņemšana ar viņa labajām īpašībām un trūkumiem. Ir svarīgi saprast to, ka no citiem ir iespējams saņemt tieši tik daudz jūtu, cik pats esi gatavs veltīts sev. Cilvēki bieži vien par sevi domā tik slikti, ka vispār nesaprot, ko nozīmē- mīlēt sevi.

Lai iemīlētu, sevi vispirms ir jāiepazīst. Nevar mīlēt to, kas ir svešs. Cilvēks dzīvo tādās kā divās pasaulēs, tādās kā divās dzīvēs. Viena ir tā, ko mēs ļaujam citiem redzēt. No tās apkārtējie veido priekšstatu par mums. Pie tās pierodam paši. Aizmirstot, ka ir arī otra puse, kura visu mūžu tiek glabāta aiz „biezām sienām’’, kuru reizēm neiepazīst arī pats īpašnieks. Aizmirstam, jo vairāk mīli sevi ( nevajag jaukt ar patmīlu), jo vairāk mīlas vari dot citiem. „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu,’’ teikts Svētajos rakstos. Tātad bez sevis patiesas mīlēšanas nevarēsim patiesi mīlēt otru cilvēku. Mīlestībai nav skaļu vārdu. Atceros reiz kādu vecāku pāri, kuri satiekoties dienu dienā runāja maz, bet runāja abu sirdis, acis, visas kustības liecināja: Es tevi mīlēju un mīlēšu vienmēr, arī tur, mūžībā.

Kāds cits pāris satikās jau labi pusmūžā, abiem jau dzīves vētrainā puse garām. Abiem bērni un bērnu bērni, taču abiem vēl gribējās sauli. Mēs tuvākie kaimiņi bijām liecinieki viņu vēlajai, bet skaistajai mīlestībai. Tā izstaroja siltumu un lika arī pārējiem uz to skatīties citādi.

Neaizej! Paliec manā tuvumā! Soļosim abi cauri gadu grēdām. Tu man iedevi otru vasaru, pieskāries dvēselei ar putna spārnu, ar uguns spēku, ar zemes spēku, ar lazdas sīkstumu. Neaizej! Tu izdzēri sirmumu dvēselē. Un diena baltām rokām ievijās debesīs…

Par mīlestību tiek daudz runāts, taču tās īstā būtība visprecīzāk ir pateikta Bībelē

( Pāvila vēstulē Korintiešiem 13. nodaļā).

,, Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, bet lielākā no tām ir mīlestība’’