Signe neuzkrītoši vēroja, kā Andrejs rosās savā nodabā, liedams glāzē jau sen burbuļot beigušā šampanieša atliekas, un pēkšņi atskārta, – viņš nav mans sapņu vīrietis.
Signe neuzkrītoši vēroja, kā Andrejs rosās savā nodabā, liedams glāzē jau sen burbuļot beigušā šampanieša atliekas, un pēkšņi atskārta, – viņš nav mans sapņu vīrietis.
Pār muguru pārskrēja viegls drebulis. “Zaļgano pudeli veikala plauktā izvēloties, viņš noteikti ņēma lētāko,” nodomā Signe un jūt, ka pakrūtē sāk kņudināt dusmas. Kamīnā sprakšķ mājas saimnieces atnestais malkas klēpis.
Mazā lampiņa met spocīgu ēnu uz istabas pretējās sienas. Ziemas diena ir īsa, viens mirklis – un aiz loga jau akla tumsa. Lauku klusums ir mazliet savāds, loga ailei pietrūkst pilsētai ierastās neona spuldžu gaismas. Viena nakts.
“Rīt sākšu jaunu dzīvi!” šoreiz tā nav ierastā frāze, ar kuru nereti mēdz iemigt pēc neveiksmīgas dienas.
Vismaz būs iespēja izvēlēties
Pirmo reizi Andreju Signe ieraudzīja, kad viņš bija atnācis iesniegt nelielajā kantorītī savu CV. Kad vecais sagādnieks aizgāja pensijā, pukodamies, ka apnicis bendēt nervus, pa Rīgas bedrēm un automašīnu sastrēgumiem mīcoties, priekšnieks sarīkoja konkursu.
“Vismaz būs iespēja izvēlēties,” viņš taisnodamies klāstīja savu ieceri padotajiem, lai tie neiedomātos vakanto vietu aizrunāt kādam paziņam vai darbu meklējošam radiniekam.
Andrejs jau pirmajā vizītes laikā priekšnieka kabinetā aizkavējās krietnu pusstundu ilgāk nekā pārējie desmit konkursanti, izsaucot sačukstēšanos par nelielā čemodāniņa ietilpību, kura saturs, pēc visa spriežot, tagad tiek tukšots, lai pārliecinātu šefu, ka labāku darbinieku neatrast.
Sākās parastā ikdiena
Nav dūmu bez uguns un baumu bez pamata, — Andreju darbā pieņēma uzreiz. Nebija arī ierastā pārbaudes laika. Kādu laiku vēl par viņu pamēļoja, tad pierada kā pie visiem pārējiem darbiniekiem. Sākās parastā uzņēmuma ikdiena.
Sastopoties kabinetu durvīs, viņš Signei uzsmaidīja. Citreiz abi pārmija ierastās frāzes par laiku vai vīrusiem. Uzzinājis, ka Signes māja atrodas patālu no darba, šad tad garāmbraucot Andrejs piestāja un solīja aizvizināt. Kad nebija pa ceļam jāsapērk vakariņu tiesa, viņa piekrita. Pāris kilometrus līdz mājai viņi tērzēja par ikdienišķām, nebūtiskām lietām, pamēļoja par priekšnieka jauno uzvalku vai veco automašīnu. Pasmējās par kādu jaunu anekdoti.
Reiz, pavisam negaidot, pēc ieilgušas pauzes Andrejs piedāvāja nedēļas nogalē aizbraukt līdz kaimiņu rajona mazpilsētai, kur šefs licis aizvest kādu vēstuli.
Putns jau nav vainīgs
Tagad, sēdot pie kamīna un malkojot pliekani skābeno šampanieti, Signe brīnījās un nevarēja atrast atbildi, kāpēc viņa ir šeit.
Pie durvīm klusi pieklauvē un, tikai sagaidot atbildi, istabā ienāk mājas saimniece. Pirtiņa esot izkurināta. Andrejs pamāj un dodas meklēt savu ceļojuma somu. Signe pieceļas, uzsviež plecos mēteli, uzvelk zābakus un iziet pagalmā.
Apkārt piķa melnums, kamēr acis paspēj pierast pie tumsas un apjaust taciņas aprises, viņa pamanās paslīdēt uz ledus kukuržņa. Ar vieglu knikšķi viens no zābakiem atgādina, ka tas domāts pilsētas ietvei.
Paņēmusi rokās nelaimīgo papēdi, sieviete tālāk jau dodas pieklibodama. “Gaita kā zosij,” Signe noņurd un secina, ka patiesībā šis putns nav vainīgs, ka tieši tā viņa šobrīd jūtas.
Apskatīt lauku pirtiņu
Pamuļķais putns, kas pēkšņi rodas viņas iztēlē, vienā mirklī visu noliek savās vietās. To, ka nekādas vēstules patiesībā nav, Signe saprata jau tad, kad Andrejs, iebraucot solītajā mazpilsētā, vaicāja, vai viņa nevēlas apskatīt īstu lauku pirtiņu.
Nesagaidījis atbildi, viņš piestāja pie veikala un teikdams, ka tūlīt atgriezīsies, veikli ieslīdēja pa stiklotajām durvīm. Šampanietis un turza ar augļiem paskaidroja to, kas līdz šim nebija vārdos pateikts.
Tagad, ejot pa tumšo taciņu, kas ved uz attālo lielceļu, Signe atceras nejauši noklausīto Andreja sarunu ar mājas saimnieci, kad viņš čukstus lūdza uzrakstīt kvīti un skaidroja, kā tas pareizi jādara, lai grāmatvede apmaksātu viņa tēriņus.
Paldies par pirkumu
Lauku ceļš nakts tumsā, šķiet, pazūd alksnājā, kas spiežas abpus ceļmalas grāvjiem. Signe iet un domā, kāds šis vakars un nakts būtu tad, ja priekšnama puskrēslā, naktsmāju samaksu skaitot, Andrejs nebūtu prasījis to liktenīgo kvīti. “Paldies par pirkumu!” acu priekšā pavīd veikalu letes neiztrūkstošais baltais papīra gabaliņš.
Ceļmalas alkšņi uz visām pusēm pastiepj ēnas, jo aiz ceļa pagrieziena parādās divas lukturu acis.
“Vai aizvest?” Andreja balss skan mazliet aizlauzti. Signe klusēdama iesēžas mašīnā, un divas stundas tās salonā skan tikai klusa mūzika…
