Šoreiz gribu dalīties pārdomās par zaļo.
Šoreiz gribu dalīties pārdomās par zaļo. Par to, kas var būt zaļš, un ko parasti gaidām tieši tagad, pavasarī. Zaļo krāsu var ieraudzīt uz daudzām palodzēm.
Tur aug sīpollociņi, dīgst tomātu stādiņi, kuplo puķes un citi augi. Bet reizēm puķu podā blakus īstajai iemītniecei negaidīti izdīdzis citrona stādiņš vai kāds cits “īrnieks”. Man tādu jauku pārsteigumu daži jau ir sagādājuši!
Vai jums ir nācies pavērot, kā dīgst graudi, iesieti marles maisiņā? Ja tos noliek uz palodzes šķīvītī un samitrina, pēc kāda laika pa drānas caurumiņiem izlien bālganzaļi asni, kas drīz kļūst sulīgi zaļi.
Zaļā ir pavasara krāsa. Pēc apnicīgā pelēkuma acis meklēt meklē kādu zaļu stiebriņu pērnajā kūlā. Pļavas un lauki dienu no dienas kļūst dzīvāki. Skumji izskatās tikai melni nodedzinātās pakalnes. Bet gan jau arī tās kļūs zaļas. Tikai neviens neredzēs liesmās bojā gājušās sīkās dzīvībiņas: skudras, vaboles…
Zaļš nomierina, atslābina nervus, raisa labas domas. Iededz zaļu svecīti, un paklausies skaistu mūziku. Vai izej pastaigāties pēc lietus, kad vītero putni, sveikdami atkal atspīdējušo sauli, un viss acīmredzami kļūst zaļāks. Zaļā krāsa dara brīnumus dabā un arī cilvēkos.
Lai kļūtu “zaļāks”, nav noteikti jāstājas kādā partijā vai jāpiedalās protesta akcijās. Var palīdzēt dabai, nedarot tai pāri, saudzējot, kopjot un vairojot skaistumu visapkārt.
Sāksim jau šodien – aprīlī, kad sākas zaļais vasaras ceļš.
