Turpinās no 21.maija. Mums par prieku pavasarī kolhoza vistas bija izmukušas no iežogojuma. Mēs dažas ar graudu sauju iemānījām koridorā, tad ienesām pagrabā.
Turpinās no 21.maija
“Mums par prieku pavasarī kolhoza vistas bija izmukušas no iežogojuma. Mēs dažas ar graudu sauju iemānījām koridorā, tad ienesām pagrabā.
Pagrabā izrakām bedrīti, tur arī norakām vistu iekšas un spalvas. Mamma vistas vārīja pa nakti, lai vietējie nesajustu smaržu. Vienreiz laimējās noķert kolhoznieka vistu. Vecis – vistas saimnieks – staigāja gar logiem un sauca savu putnu, bet mēs iekšā garšīgi skrubinājām kauliņus, tad gan bijām nobijušās. Komunistiskā Staļina vara pārliecinājās, ka mēs bijām dzīvi un arvien aizņēmām kolhoza tukšās mājas. Taču tas nebija režīma plānos. Vietējie kaimiņi, kas tur jau dzīvoja sen, paši bijuši izsūtītie jau no Ļeņina laikiem. Viņi dalījās savā nabadzībā ar mums un neļāva nomirt badā. Jau pašā sākumā, kad mūs ieveda, vietējie krievi vakaros nāca pie mums, savā starpā sarunājās, bet mēs jau nepratām krievu valodu. Dažām līdzi bija pāris vārītu kartupeļu, citam sīpols kabatā, dažiem līdzi bija arī piena krinka. Vietējie skatījās uz mums kā uz brīnumu, pacēla kleitas, redzēja mežģīņoto apakšveļu un jautāja, kādēļ mēs tādu velkam apakšā, nevis virsū? Tad mēs arī iemainījām savus zīda naktskrekliņus pret ēdienu. Vēlāk redzējām krievu meitenes skraidām mūsu naktskrekliņos kā balerīnas. Kādreiz mums iedeva arī auzu vai zirņu miltus, par to vajadzēja parakstīties. Visi brīnījās, ka mēs protam rakstīt, ar interesi pētot mūsu parakstus. Viņi paraksta vietā vilka krustiņus un teica, ka mēs esot baroni un tādēļ izsūtīti.
1942.gada kādā augusta dienā mums visiem lika savākt savas mantas. Tikām vesti uz Krasnojarsku. Jeņisejas upes krastā zem klajas debess dzīvojām divas nedēļas. Kādā dienā, ejot pa ielu, redzēju, ka sargi ar suņiem veda apcietinātos. Tie bija jauni puiši armijas formā, bez uzplečiem un pogām, dažiem puišiem galvā bija studentu cepurītes. Tie bija latvieši, viņi, lūkojoties uz mani, saprata, ka esmu latviete. Viens puisis teica: “Mūs ved nošaut.” Viņu grupiņā bija apmēram piecdesmit šesdesmit puiši.
Kādu dienu mūs veda ar vilcienu lādēt sāli no vagoniem. Sargi mūs brīdināja, lai neskatāmies laukā pa logiem. Gar dzelzceļmalu bija sakrauti kaili līķi, galvas un kājas kā malkas grēdas. Vakarā, kad braucām atpakaļ, līķu kaudzes bija aplietas un dega. Smaka bija tik spēcīga, ka vagonos trūka elpas.
Kad Krasnojarskā parādījās liellaivas, visus salādēja laivās un veda uz Ziemeļiem. 4.oktobra rītā bijām sasnieguši gala mērķi, visiem lika izkāpt Jeņisejas upes krastā. Kopumā mēs bijām apmēram 850 cilvēku. Upes krasta augšā bija tikai viena zvejnieku būdiņa. Ko nu? Nākamajā rītā sniga. Lika sliet teltis, tās bija ļoti lielas ar vienu bleķa krāsniņu vidū. Izdeva cirvjus, zāģus, lāpstas, lai varētu ķerties pie nākamā darba – būvēt zemnīcas. Stāvajā krastā rakām dziļas bedres, iekšā no sazāģētiem kokiem taisījām lāviņas, ar skujām sedzām jumtus, no zariem taisījām durvis. Jāstrādā bija ātri, jo aiz polārā loka ziema pienāca ātri. Katrai zemnīcai iedeva vienu bleķa krāsniņu. Upes malā bija sadzīti plosti ar kokmateriāliem, tie drīz vien iesala, tāpēc nācās cirst ledu un materiālus nest augšā pa stāvo krastu. Izsūtīto vidū bija latvieši, Karēlijas somi, ebreji un Pievolgas vācieši. Pievolgas vācieši bija izsūtīti ar visām ģimenēm.
Bija jāiet uz taigu malku gatavot, koki bija jānogriež, jāsagriež un jāsacērt. Ja norma netika izpildīta, otrā rītā miltus nedeva. Pievolgas vāciešu vidū bija daudz vīriešu, tie arī valdīja, pie kam viņiem kabatā bija partijas biedru kartes. Viņi bija priekšnieki un brigadieri. Latviešiem klājās gaužām slikti. Ja kāds latvietis nomira un viņam nebija tuvinieku, tad tā mantu paņēma vācieši, bet latvieši to nedrīkstēja ņemt. Mirušos aprakt nebija iespējams, jo zeme bija sasalusi. Kalna galā bija iedobe. Lai arī mirušo tuvinieki neapģērba, vāciete Halte Hekse apmeta striķi tam ap kaklu un vilka uz bedri. Pavasarī, kad nokusa sniegs, zeme tik drīz neatkusa. Visi līķi peldēja kā vannā, un kā brīnums, visi kaili. Daži bija zvēru apgrauzti.
Pa ziemu uzcēla barakas, bija uzcelta arī pirts. Tad mēs pirmo reizi izģērbāmies un gājām mazgāties, cits uz citu skatīdamies kā uz brīnumu – tik vāji mēs bijām, kauli un āda, dibena jau nebija. Barakās jau sākām dzīvot tīri brīvi, jo uz 1.maiju dzīvi bijām palikuši trīs simti.
mums bija par brigadieri. Mūsu zvejnieku brigāde sastāvēja no pieciem cilvēkiem, Paulim Kliesbergam bija 12 gadu, ebrejam Felhūnam – 15, man bija 17 gadi, un vēl divas pavecākas vācietes. Parasti bija tā – viens pie stūres un četri bija pie airiem, kad ar tīkliem un lomu piebraucām pie krasta, brigadieris mūs sagaidīja. Tika noskaitītas zivtiņas katram, ko uzlikt uz pannas. Bijām jau iemanījušies ēst arī svaigas, jo zivis upē bija treknas, un, ja vēl bija sāls klāt, tad bija labi. Tā arī mēs remdējām savu badu.
Turpmāk – vēl
