Turpinās no 17.maija. “Vēlāk Amanda teica, ja būtu atņēmuši puiku, viņa vairs nedzīvotu.
(Turpinās no 17.maija)
“Vēlāk Amanda teica, ja būtu atņēmuši puiku, viņa vairs nedzīvotu.
Kad tikām galā, tie melnie, lipīgie maizes ķieģelīši tika sadalīti, saulē izkaltēti, un tas mums bija vairāku nedēļu uzturs kolhozā. Paldies Kliezberga kundzei! Kad apmira vecie cilvēki un bērni, Amandas dēliņam Aivaram izdzīvot palīdzēja atlikušās zāles.
7.jūnijā mēs iebraucām Ačinskā. Mazos bērnus, vecus, slimus cilvēkus sadzina skolā, bet mēs pārējie sakārtojāmies turpat apkārt pie skolas sienas. Nākamās dienas rītā sāka braukt kolhozu priekšsēdētāji, sēdēdami garās orēs, kam priekšā bija zirgi, dažas ores vilka vērši. Ja kāds ir lasījis grāmatu “Krusttēva Toma būda”, tad tieši, kā tur ir rakstīts, sākās mūsu iztirgošana. Tur tirgoja melnādainos. Tikai mēs bijām baltie. Tāds tirgus notika Ačinskā. Pirmie atbraucēji salasīja tās grupiņas, kur nebija mazu bērnu un vecu cilvēku. Tie, kas bija nokavējuši, salasīja pārējos. Mūsu ores vilka zirdziņi. Turpat pie ratiem pārnakšņojām. 9.jūnijā iebraucām Modveckas kolhozā, tajā dienā man palika 15 gadu. Nākamajā dienā pirms saules lēkta brigadieris mūs sasēdināja orē un veda uz siena pļavu. To pat grūti iedomāties, cik tur bija liela zāle un kāda tur bija ziedu bagātība! Tomēr tas nepriecēja ne sirdi, ne acis, jo viss bija svešs. Pēc siena pļaujas sākās kviešu pļaušana, kviešus sējām kūlīšos. Visapkārt bija milzīgs līdzenums kā jūra, tikai vietām bija nelielas bērzu birztalas. Uz darbu gājām visas četras, arī jaunākā māsa, kurai bija tikai 11 gadu. Viņa pina saišķus, ar ko siet kviešus. Uz vietas tīrumā vārīja zupu, deva maizi un bija iespēja pieēst pilnus vēderus, jo mājās nebija nekā. Kad rietēja saule, visi stāvējām ar seju pret rietu un sūtījām sveicienus dzimtenei. Kad saule rietā bija nolaidusies pavisam, mūs atkal veda atpakaļ uz kolhoza centru. Vakaros bija grūti aizmigt, jo ļoti gribējās ēst, neskatoties uz lielo nogurumu. Aiz upes bija kartupeļu tīrums. Norunājām, ka iesim zagt, bet tur naktī sargs uz zirga vaktēja. Mana vecākā māsa Nellija teica: “Es neiešu zagt.” Mana mamma piebilda, ka arī neies, esot sirds slima. Mums ar mazāko māsu morāle bija sveša un sirds arī nebija slima, tik ļoti gribējās ēst.
Tur kolhozi bija novietoti gar upi, jo nebija ne aku, ne tualešu. Zemi nemēsloja, jo zeme bija tumša un trekna. Ziemā mēslus uzveda uz ledus, sakarā ar to pavasaros upē ūdens bija brūns un putoja kā alus. Lietojām to ūdeni visi, un nekas slikts ar mums nenotika. Upes krasti bija apauguši ar nātru mežiem, un tādu nātru mežam mēs ar māsu izlīdām cauri. Tumsas aizsegā pārpeldējām upi. Kad sargs aizjāja uz otru lauka malu, ielīdām kartupeļu dobēs. Ātri sapildījām maisiņus un peldējām atpakaļ. Nākamajā rītā sēdējām pie kantora un gaidījām, kad brigadieris rīkos darbā. Piejāja naktssargs un teica, ka kolhoza cūkas izrakušas kartupeļus. “Kolhoza cūkas” sēdēja uz beņķīša, kustināja basās kājas, bet vēderiņi nekurkstēja, tie bija pilni ar kartupeļiem. Un, ticiet man, sirdsapziņa mūs nemocīja itin nemaz.
Pienāca ziema. Vajadzēja iet tīrumā kult labību. Tika atdzīta kuļmašīna un kulšanas darbs turpinājās visu ziemu. Izkulto labību veda uz kolhoza centru, kur zem nojumēm atradās vētījuma mašīnas, un tas darbs bija uzticēts mums. Jau bijām iemācījušās sasiet tievus, garus maisiņus, kurus likām starp kājām graudu iebēršanai. Mājās graudus sutinājām katlos, un, ja klāt vēl bija kāds sīpols un drusciņa sāls, tad badā nevarēja nomirt. Gadījās vētīt arī linsēklas. Ja tās bijām atnesušas mājās, tad apgrauzdējām un vēl sagrūdām. Kas tas bija par lielisku ēdienu, tas bija pats labākais un garšīgākais Ziemassvētku ēdiens, sevišķi ar vārītiem kartupeļiem. Mammas laulības gredzenu vietējie krievi nopirka zobiem, nezinādami, ka laulības zelts tādai lietai nemaz neder, bet par iegūto naudu varēja nopirkt kaut ko ēdamu. Kādā vasarā neliels bērnu pulciņš nācām no patālā kolhoza pāri tīrumiem uz mājām. Pienāca nakts. Sāka uzmākties vilki. Krievi mūs jau bija iemācījuši līdzi nest salmus, kad vilki pienāca pārāk tuvu, tos aizdedzinājām. Iemainītie milti bija liels dārgums, no kā mamma vārīja pašķidru putru, ar to arī mēs visu ziemu iztikām.
(Turpmāk – vēl)
