Ikdienā “Los Amigos” dziedātājs Roberts Gobziņš nodarbojas ar visu, kas saistīts ar mūziku. Ir dīdžejs, organizē dažādus pasākumus, raksta mūziku filmām, piedalās izrādēs, arī strādā televīzijā vai radio.
Ikdienā “Los Amigos” dziedātājs Roberts Gobziņš nodarbojas ar visu, kas saistīts ar mūziku. Ir dīdžejs, organizē dažādus pasākumus, raksta mūziku filmām, piedalās izrādēs, arī strādā televīzijā vai radio.
Jaunākajā skolas vecumā, kā jau vairums viņa vienaudžu, Roberts bijis pārliecināts, ka kļūs par kosmonautu vai hokejistu. “3. vidusskolā mācījās daudz radošu cilvēku. Vecākajās klasēs bija Ainars Mielavs, Arnis Mednis, arī Rušenieki,” atceras mūziķis. Skolā notikuši dažādi sarīkojumi, diskotēkas. Roberts nopietni nodarbojies ar sportu. Viņš ieguvis pirmo sporta klasi daiļlēkšanā. Pusaudža vecumā sports vairs nevilinājis, bet pēc treniņu pārtraukšanas daiļlēkšanā viņš nodarbojies ar riteņbraukšanu, jo tā varējis iegūt velosipēdu. Pamēģinājis trenēties arī cīņas sporta veidos, bet sapratis, ka tas nav aizraujoši.
“Galvenais bija atpūsties un ālēties. Atrasties sarīkojumos, diskotēkās. Ar domubiedriem piedalījāmies diskotēku konkursos. Tas visiem patika, un mums ieteica darboties arī ārpus skolas,” stāsta Roberts. Nopietna bijusi darbošanās ar diskotēku VEF kultūras pilī, vēlāk bijis arī koris un “Dzeltenie pastnieki”.
Zivis zina, ka esi viņām draugs
Vaicāts, kāpēc Roberts Gobziņš pieņēmis salīdzinoši nenopietna cilvēka imidžu, mūziķis skaidro, ka vidusskolas laikā bijis pieņemts, ka visiem jādzīvo vienādi, bet viņa gars nevēlējies rimties, tāpēc bijis jāizceļas par katru cenu. Tas, ko viņš dara, ar ko nodarbojas, viņam patīkot, lai arī nākas atzīt, ka tas nebūt nav vienkārši. “Joki mēdz būt sarežģīti, – saprotami tikai katram desmitajam. Tas jau ir ļoti labs rezultāts,” komentē mūziķis un piebilst, ka viss kārtībā esot arī tad, ja tos saprotot viens vai divi cilvēki no simta. Pārējie, ja iedziļināsies, ar laiku sapratīs.
Savdabīgie Roberta Gobziņa dziesmu teksti rodoties dabā. Tie esot visapkārt. “Vilks un govs, piemēram. Dzīvnieki pārsvarā vērojami, braucot sabiedriskajā transportā, bet attiecības starp cilvēkiem vislabāk redzamas, aizbraucot uz mežu un skatoties uz skudrām. Vai arī vērojot kodes,” pasmaida mūziķis.
Makšķerēšana nav piedeva
Mūziķis atzīst, ka viņam atpūta nozīmē būt ar zivi “uz tu”. “Kad var sēdēt pie ūdens un zināt, kas tur iekšā notiek. Nav obligāti zivs jānoķer, bet ar iztēles palīdzību jāsaprot zivju un jebkuri dabas noslēpumi,” skaidro Roberts. Noķēris zivi, par kuru zivju bars nolēmis, ka tā viņiem ir lieka un tāpēc jādeleģē pie makšķernieka, Roberts ar to aprunājoties un pēc tam atlaižot vaļā. Ja mājās neesot ko ēst, tad gan apēdot. Par lomiem runājot, viņš atzīstas, ka nekas īpaši liels nav bijis. “Ne jau lielumā ir labums. Labums ir tad, kad zini, ka neesi noķēris par daudz, un kad arī zivis zina, ka esi viņām draugs,” uzsver makšķernieks. Lai rastu dialogu ar zivi, Robertam neesot vajadzīga īpaša copes vieta, to varot darīt jebkurā ūdenskrātuvē, bet tikai tad, kad nekas svarīgāks nav veicams. “Ja runā par zivīm, tad makšķerēšanu nevajag iztaisīt kā piedevu kādam notikumam, uz to ir jābrauc speciāli,” saka mūziķis.
Biezo vectēvu novēl ikvienam
Atgriežoties pie sarunas par mūzikas projektiem, Roberts teic, ka viņš par savu veikumu dažādās intervijās ir izstāstījis visu. “Varbūt kāds nav dzirdējis, tāpēc varu pastāstīt vēlreiz, ka iznācis jauns albums – “Biezais vectēvs”. Tajā apkopotas dziesmas, kurās galvenais ir teksti dažādās valodās – ķīniešu, spāņu,” skaidro mūziķis. Biezais vectēvs ir tas, ko Roberts novēl ikvienam.
Vaicāts, vai viņam ir biezais vectēvs, mūziķis atbild apstiprinoši. Izrādās, Roberta Gobziņa vectēvs savulaik bijis Jāņa Čakstes vietnieks, kā arī tā- laika studentu biedrību kustības viens no balstiem. Savukārt vecmāmiņa – latviešu izcilāko meiteņu paraugs – gaidu priekšniece. “Jāņa Čakstes piemineklim kreisajā pusē ir viņas piemineklis. Man prieks, ka to tagad nolēmuši atjaunot,” vērtē Roberts un piebilst, ka ne jau viņa vectēva dēļ radies albuma nosaukums.
Esmu grāmatzīme
Ieklausoties Roberta Gobziņa savdabīgajā filozofijā, neviļus rodas jautājums, kas ir klausītājs, kuram viņš velta savas dziesmas. “Dziedu vismazākajiem. Pārsvarā dažādiem mikroorganismiem – šūnām. Visas būtnes sastāv no šūnām, tāpēc dziedu itin visiem,” Roberta seja atkal iegūst viltīgu nopietnību.
Viņš apstiprina, ka ikdienā Gobziņš ir nopietns cilvēks. Nenopietnība rodoties no tā, ka vēl par maz ir apzināti cilvēku saziņas līdzekļi. Valoda, runāšana un dziedāšana ir tikai miljonā daļa no tā, kā cilvēki varētu sazināties. Roberts arī ieteic ievērot kādu atziņu, ko viņš ieguvis. “Nekādā gadījumā nedrīkst ievērot tā saucamo “jā” principu. Tas cilvēkiem ir kaitīgi. Jāiet karot! Jāiet nogalināt! Jāiet piesārņot dabu! Viss, ko cilvēkam liek darīt, ko viņš nedara pats, ir nepareizi,” uzsver mūziķis.
Vaicāts, kā mūziķu kolektīvam sokas ar grāmatas par “Los Amigos” rakstīšanu, Roberts pasmaida, ka viņš šajā grāmatā noteikti būs “iekšā”. “Es principā esmu grāmatzīme,” – atzīst Roberts Gobziņš.
