Slaidajam pusmūža vīrietim bija viss – skaista, mīloša sieva, tautās izdota meita, patīkams znots un ļoti mīlēta mazmeita. Plašs dzīvoklis Latvijas sirdī, labi atalgots un cilvēku godāts darbs.
Slaidajam pusmūža vīrietim bija viss – skaista, mīloša sieva, tautās izdota meita, patīkams znots un ļoti mīlēta mazmeita. Plašs dzīvoklis Latvijas sirdī, labi atalgots un cilvēku godāts darbs.
Paziņas, viņu satiekot, gadrīz vienmēr nekautrīgi piebilda: “Kas tev, Raimond, nekait! Pati Laima visu rokās ielikusi, proti to novērtēt.” Raimonds prata. Neviens viņam nevarēja iestāstīt, ka var būt arī citādāk, ka viss reiz var beigties. Negaidot, nebrīdinot, nesaudzējot, kā zibens spēriens augsmes pārpilna koka stumbrā, kā krītoša zvaigzne, kā vēja brāzmas izdzēsta svece…
Nebija pareģa spēju
Ielas dzīvīgajā burzmā skatienam ātri izgaisa tumšpelēkais audinieks, aizvezdams līdzi meitas ģimeni. Raimonds un Anita vēl brīdi pakavējās pie loga, tad nesteidzīgi nolaida pār rūtīm aizkaru. “Lai nu brauc vien. Drīz atkal tiksimies,” Raimonds noteikdams ieņēma ierasto vietu pie rakstāmgalda, bet Anita uz brīdi atlaidās atpūsties.
Dzīvokli savā varā pārņēma pēcpusdienas klusums, kam diemžēl nepiemita pareģa spējas. Ja tās būtu, Raimonds un Anita saviem mīļajiem neļautu aizbraukt ne tajā dienā, ne tajā stundā. Viņi stiprāk par jebkuru dzelzs sienu slietos pār meitas, znota un mazmeitas dzīvību.
Bija aizvadītas tikai dažas krēslas stundas, kad dzīvoklī atskanēja telefona zvans, bet kāda, satraukumā nepazīstama balss, izkliedza izmisuma vārdus: “Esiet stipri! Ir notikusi avārija. Jūsu meitas, znota un mazmeitas vairs nav…” Raimonds neatceras, kā nolika telefona klausuli, ko teica Anitai. Zemapziņā kā veseri sitās tikai divi vārdi: “Viņu nav.” Uz viņā rokām balstījās Anita, kuras kājas negaidot bija kļuvušas nevarīgas. Sieva visu saprata bez vārdiem.
Bērēs visi vārdi bija kļuvuši nevajadzīgi un nespēja mierināt. Tuvinieku nestie ziedi – bez krāsas, bet kapu smiltis – pārāk smagas. Trīs zārki lēnām slīga vienā kapā… Trīs – dzīvot alkstošu – cilvēku dzīvības…
Kur ņemt spēku dzīvošanai?
Pēc neilga laika neārstējamu kaiti Raimonda kolēģi atzina Anitai, kura nekad nemēdza sūdzēties par veselību, bet vienmēr uz jautāto vispirms atbildēja ar smaidu. Laikam paļāvās, ka vīrs ir ārsts, un jutās drošībā. Slimība strauji progresēja, aizvien nepiekāpīgāk pieprasot Anitas dzīvību. “Paldies tev, Raimond, par kopā nodzīvoto laiku, par mūsu meitu un mazmeitu. Piedod, ka, būdama māte, neparedzēju viņu zaudējumu, ka nespēju nosargāt. Ja vien vari, piedod un zini, ka esmu laimīga kopā ar tevi. Es mīlēšu tevi mūžam,” bija Anitas pēdējie vārdi. Tik nesaderīgi ar slimnīcas baltajām palātas sienām, medicīniskās aparatūras iekārtām, vadu un caurulīšu rakstiem. “Jā, jā, jā, es zinu, mīļā, bet kāpēc, kāpēc arī tu?!” kliedza un lūdzās Raimonda sirds.
Un atkal pavadītāju rokās bija bezkrāsaini ziedi, atkal pret zārka vāku sitās pārāk smagas smilšu saujas. “Jūs visi tagad esat kopā, bet es – palicis viens. Kā man dzīvot? Kur ņemt spēku?” Pasaule Raimonda acīs bija kļuvusi tukša un bezjēdzīga. Plašajā dzīvoklī viņš, pārnācis no darba, ilgi neiededza uguni, bet caur loga rūtīm, raugoties zvaigznēs, stāstīja Anitai par kārtējo dienu, sastaptajiem cilvēkiem un domām, ticot, ka viņa sadzirdēs.
Nezināja, kā rīkosies turpmāk
Raimonds nebija cilvēks, kas aizmirstību meklē grādīga dzēriena malkos. Viņš pacietīgi turpināja strādāt. Tikai tie, kas viņu pazina, ievēroja vīrieša kustību un vārdu skopumu. Pagāja vairāki gadi. Zaudējumu sāpes pamazām pierima, bet neizzuda pavisam.
“Zini, Raimond, līdz pensijai tev daudz nav atlicis, varbūt vajadzētu sameklēt kādu sievieti, ar kuru kopā vadīt vecumdienas,” it kā jokojot bilda kāds paziņa un albumā uzmeklēja lappusi, kurā no nelielas fotogrāfijas pretim raudzījās smaidoša sieviete. “Viņa viena ir izaudzinājusi meitu, ir arī mazmeita, tikai visu mūžu pietrūcis mīlestības,” paziņa steidza stāstīt. Tobrīd Raimonds vēl nezināja, kā rīkosies, bet piezīmju kalendārā ierakstīja nepazīstamās adresi.
Sieviete viņam patika
Pagāja ziema un pavasaris. Pienāca vasara un Raimonda pirmā atvaļinājuma nedēļa. “Kā būtu, ja aizbrauktu un iepazītos ar sievieti no fotogrāfijas?” Raimonds salūkoja piezīmju kalendārā ātri ierakstīto adresi. Automašīnas salonā klusināti skanēja mūzika, aiz loga mainījās lauku ainavas, satikušās ar pelēcīgi melno ceļa segumu, klusi šalca riepas. Raimondam nenācās grūti sameklēt nelielā pagasta centru, kur katrs sastaptais un uzrunātais cilvēks bija laipns skaidrotājs un ceļa rādītājs.
“Ak, Dainu meklējat? Viņa droši vien šobrīd rosās savā dārziņā. Ir gan cilvēks, ne brīdi bez darba. Ar visu tiek galā un ir gatava citiem palīdzēt. Siltumnīcu un dārza māju pati savām rokām uzcēla. Un cik skaistus sienas paklājus šuj! Būtu jūs redzējuši. Tāda darba nav, ko Daina neprastu,” it kā baidoties kaut ko nepateikt, pie veikala sastaptā sirmgalve vienā elpas vilcienā izbēra vārdus kā dzērvenes no groza.
“Nāciet, parādīšu, kur Dainai tas dārzs,” viņa vedināja Raimondu. “Paldies, gan es pats,” viņš laipni pateicās un, pieklusinājis automašīnas motoru, nesteidzīgi devās lejup pa norādīto taku, kas veda visgarām mazdārziņu kvartālam. Dainu Raimonds ieraudzīja uzreiz, padeva labdienu, bet nesteidza uzrunāt. Sieviete viņam patika.
It kā kaut ko meklēdams vai vērodams, viņš aizstaigāja līdz pakrastē plūstošajai upei un tad griezās atpakaļ, ne uz brīdi neizlaizdams Dainu no redzesloka. Vairākkārt Raimonds atkal un atkal brauca uz attālo pagastu, runājās ar cilvēkiem, vēroja Dainas gaitas, sasveicinājās ar viņu, ikreiz sastopoties ar sievietes izbrīnīto acu skatienu, kas arī, šķiet, bija ievērojusi biežo viesi.
Nav svētīgāka laika
“Pastāsti man visu, ko zini par Dainu,” Raimonds lūdza draugam un atzinās, kā, neviena nepazīts, braucis vērot Dainu. “Laikam viņa tevi ieinteresējusi?” draugs smaidot vaicāja. “Laikam gan,” atbildēja Raimonds. Kalendārs vienu pēc otras atskaitīja dienas, vedinot tuvāk Ziemassvētkiem. “Viss, nav svētīgāka laika, lai brauktu un iepazītos ar Dainu,” tā izlēmis, Raimonds uz automašīnas sēdekļa kārtoja deviņas garkātainas rozes, bet iepazīšanās dāvanu – rotaslietu zilā samta kārbiņā – viegli ieslidināja žaketes iekškabatā. “Esmu uztraucies kā puika,” Raimonds sevi nepazina. Vēl brīdi pavēries spogulī, viņš aizvēra dzīvokļa durvis, un jau pēc brīža automašīna izlīkumoja uz ceļa, kas veda uz Dainas pagastu. Radio pārraidīja Ziemassvētku dziesmas, Raimonds dungoja tām līdzi, uz sēdekļa gailēja deviņas košsarkanas rozes…
Viena no tām bija liktenīgā
Līdz mērķim bija atlicis mazāk nekā pussimts kilometru, kad Raimonds sajuta izmaiņas automašīnas gaitā. Nobremzējis ceļa malā, viņš izkāpa un pamanīja, ka viena no riepām ir tukša. Sameklējis pacēlāju, uzgriežņu atslēgu un rezerves riepu, Raimonds ķērās pie riepas maiņas. Garām viena pēc otras traucās mašīnas. Viena no tām bija liktenīgā…
Kad avārijas vietā ieradās policija un ātrās medicīniskās palīdzības mašīna, Raimonds gulēja blakām riepai, cieši rokā satvēris uzgriežņu atslēgu, salonā skanēja “Klusa nakts…”, bet uz sēdekļa smaržoja rozes. No automašīnas, kas garāmbraucot bija viņu notriekusi, mēģināja izkāpt vadītājs, kam svētki bija sākušies jau iepriekšējā vakarā.
Pastāstiet viņai par mani
Raimondu ievietoja slimnīcas reanimācijas nodaļā, kur ārsti cīnījās par viņa dzīvību. Nācis pie samaņas, Raimonds vispirms ieraudzīja kolēģu norūpējušās sejas un baltos palātas griestus. Viņam paskaidrojumi nebija vajadzīgi. Pagriezis galvu, cietušais sastapās ar sen nesatiktas radinieces skatienu. “Kā tad tā, Raimondiņ, kā tad tā,” viņš lasīja lūpu kustībās. Kā karuselī Raimonda zemapziņā griezās palāta, cilvēku sejas, rozes, zila samta kārbiņa, Dainas tēls.
“Kur jūs likāt rozes, kur dāvanu? Nododiet tās Dainai, pasakiet, ka tās es vedu viņai, lai iepazītos, cerībā būt kopā, pastāstiet viņai par mani. Lūdzu, izdariet tā. Adrese – piezīmju kalendārā,” Raimonds čukstēja. Brīdi atpūties, viņš mēģināja piecelties sēdus. “Anita mani nevienai neatdeva. Viņas mīlestība patiesi ir mūžīga,” Raimonds lēni atslīga spilvenā, bet zaļganais vilnis melnajā ekrānā pārvērtās taisnā svītrā. Viss bija beidzies.
***
Nelielā dzīvoklītī smaržoja egļu skujas, skanēja klusa melodija, ar parafīna asarām raudāja sveces. Uz dīvāna, rokas klēpī salikusi, sēdēja sieviete un noraudzījās to asarās, bet kaut kur pussimts kilometru attālumā sniegā kā asinslāses mira deviņas košsarkanas viņai pirktas rozes.
