Nesen nejauši dzirdēju sarunu, kurā viena precēta sieviete stāstīja otrai, ka viņa ģimenē par visu, kas saistās ar viņu, maksā pati, lai neveidotos konflikts starp viņu un vīru.
Nesen nejauši dzirdēju sarunu, kurā viena precēta sieviete stāstīja otrai, ka viņa ģimenē par visu, kas saistās ar viņu, maksā pati, lai neveidotos konflikts starp viņu un vīru. Par braukšanu ekskursijā – pati, par jaunu tērpu un frizūru – pati, par privātā dzīvokļa remontu – arī pati.
Manī tas šķita nesaprotami un radīja izbrīnu, lai gan, kas tur ko brīnīties, ģimenē cilvēki savstarpējās attiecības veido ārkārtīgi dažādi. Tā vien vērās mute, lai pavaicātu, par ko tad ģimenē maksā vīrs. Šāda sievietes lepošanās ar visa pašmaksāšanu, manuprāt, liecināja par viņas nedrošību, liekot dzīvot ar piesardzību, ka tikai kaut kas negadās. Es tā nevarētu, iespējams, tāpēc, ka mums ar vīru naudas maks ir kopīgs, ka nešķirojam, kurš pelna vairāk, kurš mazāk, kas maksā vairāk, kas mazāk Esam taču viena ģimene.
Tā domāju es, kam ir laimējies kopdzīvē izvairīties no daudzām problēmām, lai gan statistikas dati liecina, ka vairāk nekā 90 procentos ģimeņu visbiežāk konflikti rodas tāpēc, ka grūti sadalīt naudas maka saturu tā, lai neviens netiktu pazemots, lai naudas pietiktu visiem.
Diemžēl nauda ir un paliek cilvēka neatkarības un viņa dzīves kvalitātes rādītājs, ja cilvēks nav materiāli pastāvīgs, viņš ar savu dzīvi nevar izdarīt neko. Domāju, ka neviena sieviete, būdama paša labākā vīra sieva, nebūs ar mieru ģimenē kļūt par tādu kā bezalgas kalponi. Protams, ir normāli, ka sievietei, kas mājās pavada vairāk laikā nekā vīrs, ir pašai sava nauda, par kuras iztērēšanu viņai nevienam nav jāatskaitās, jo ilgstoša naudas lūdzējas loma grauj sievietes pašvērtējumu.
Pazīstu daudzas ģimenes, kurās tāpat kā mums naudas dēļ nav bijis konfliktu, jo gan vīrs, gan sieva strādā algotu darbu, saņem algu un kopīgi plāno, kā tērēt ieņēmumus, lai segtu komunālos izdevumus, iegādātos nepieciešamo pārtiku, finansiāli palīdzētu studējošajiem bērniem. Psihologi iesaka vīram un sievai vienoties par summu, kādu katrs no viņiem ieguldīs kopīgajā naudas makā un izlemt, kādus izdevumus katrs atmaksās. Piemēram, sieva pērk pārtiku, vīrs maksā par komunālajiem pakalpojumiem un tamlīdzīgi. Mūsu ģimenē tādas sadales nav, jo uzskatām, ka bez pārtikas un dažādiem maksājumiem mēdz būt vēl citi maksājumi, no kuriem daudzi ir nejauši. Vai gan tāpēc, ka ar personisko automašīnu brauc vīrs, bet transportlīdzekļa negaidītam bojājumam viņam pietrūkst kāda desmitnieka, es atteikšos palīdzēt? Noteikti ne. Manuprāt, tas, ko varam, ko nevaram konkrētajā brīdī atļauties, ir abiem jāpārrunā un jāizvērtē. Neuzskatu, ka man būtu jāsit lepni pie krūtīm, sakot, ka, lūk, par savām iegribām maksāju pati, ka esmu neatkarīga un tamlīdzīgi. Manuprāt, ģimene ir viens vesels, kur kā pie bikts neviens neatskaitās par katru izlietoto santīmu, bet neviens nepatur noslēpumā, ja iegādājies kaut ko kārotu, bet neplānotu.
