Svētdien Alūksnē pie Mātes tēla un piemiņas vietā “Tiem, kuri neatgriezās” Alūksnes Lielajos kapos ar uzrunām, ziediem un iedegtām svecītēm pieminēja 1941. gada 14. jūnija deportācijas.
Piemiņas brīdī piedalījās politiski represētie, Alūksnes novada pašvaldības, Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolas, Zemessardzes 31. kājnieku bataljona pārstāvji.
“Šis gads ir atšķirīgs no daudziem iepriekšējiem. Globālā problēma – vīruss, kas pārņēmis pasauli, ir mainījis mūsu ikdienu. Par laimi, Latvijā cīņa ar šo problēmu izdodas veiksmīgāk nekā daudzām citām Eiropas valstīm, tomēr grūtības un ierobežojumi, ko šajos dažos mēnešos piedzīvojām, lika kaut nedaudz apjaust to, kā ir tad, kad tu vairs neesi pilnīgi brīvs savā rīcībā un kad sāc baidīties par sevi un tuvajiem,” uzrunājot piemiņas brīža dalībniekus, sacīja Alūksnes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Dzintars Adlers, uzsverot, ka, līdzīgi kā tagad, arī tolaik cilvēki nebija gaidījuši, ka kaut kas tāds ar viņiem varētu notikt.
Dz. Adlers akcentēja, ka tikai sīkstums, spīts un dzīvotgriba ļāva represētajiem tālumā izdzīvot un atgriezties mājās. “Novēlu visiem tiem, kuri ir šo notikumu aculiecinieki – esiet stipri, atbalstiet cits citu un ziniet, ka mēs esam kopā ar jums šajās atmiņās!” sacīja
Dz. Adlers.
Savukārt Alūksnes un Apes
novada politiski represēto kluba “Sarma” valdes priekšsēdētāja Dzidra Mazika atzina, ka vīruss salīdzinājumā ar to, ko piedzīvoja un pārdzīvoja izsūtītie, ir sīkums. “Lai arī bijām ierobežoti, varējām šajā laikā pakavēties atmiņās, padomāt par nākotni. Mums ir sava zeme un nebija jāmētājas apkārt. Varbūt viens otrs to nespēja novērtēt, bet mani likteņbiedri to spēja, un ne reizi vien to pārrunājām,” teica Dz. Mazika.
Viņa vēlēja visiem stipru veselību un nekad nezaudēt dūšu. “Tikai mūsu spītība un lielā dzīvotgriba izveda mūs caur šiem gadiem,” sacīja Dz. Mazika.
Pēc piemiņas brīžiem Alūksnē politiski represētie devās uz 14. jūnija atceres pasākumiem Gulbenē un Litenē.
