Viņa atvēra nelielo skapīti. Tur mētājās cigarešu paciņas, šķiltavas, saulesbrilles, arī salvetes.
Viņa atvēra nelielo skapīti. Tur mētājās cigarešu paciņas, šķiltavas, saulesbrilles, arī salvetes. Tad viņa sastinga. Pašā stūrītī Laura ieraudzīja lūpu pomādi. To viņa pazītu pat tad, ja priekšā būtu simts pomādes. To nopirka kopā ar Agritu. Kā tā šeit nokļuva? Izmeklētāja jautājumi… Monvīds… Dažās sekundes simtdaļās viss kļuva skaidrs kā diena. Šausmas! Laura aizcirta durtiņas.
– Kas tad nu? – Monvīds sarauca pieri.
– Tu pārāk ātri brauc.
– Vai izlēmi? – balsī skanēja nepacietība.
Laura sakoda zobus. Viņa ir iekļuvusi lamatās. Ja viņa atteiksies, tad varēja atgadīties tas pats, kas ar Agritu. Un patlaban viņi jau brauca pa nomaļu vietu. Monvīds jau otru reizi aizdomīgi paskatījās uz viņas pusi. Ja nu viņš nojauš, ka Laura ir visu sapratusi?
– Tu teici, ka mēs apmetīsimies uz dzīvi ārzemēs. Es gribu precizēt vienu lietu. Vai mēs apprecēsimies? – Laura nolēma riskēt. Pie pirmās izdevības viņa aizmuks.
– Jā, – viņš nobremzēja auto.
– Lasvegasā.
Laura izmisīgi palūkojās apkārt. Nevienas mājas. Kur viņi ir atbraukuši? Jauniete saņēmās. Tagad būs spēle. Rotaļa, kuras nosaukums ir dzīvība. Viņa tēlos kā aktrise.
– Es esmu ar mieru, – viņa drosmīgi teica.
– Tieši to es vēlējos dzirdēt, -Monvīds saņēma Lauras plaukstu un noskūpstīja. Tad neveikli pievilka jaunieti sev klāt. Izņēmis no matiem matu sprādzi, viņš atpina meitenes bizi. Vīrieša lūpas lēnām slīdēja pāri Lauras vaigam līdz apstājās pie viņas lūpām. Laura no bailēm nespēja pat pakustēties. Viņai vairs nebija šaubu, ka ir nokļuvusi maniaka rokās. Vismazākā kļūda, un – viņai beigas.
– Tu esi tik maiga, – Monvīds izdvesa. – Bet mums tagad ir jābrauc.
– Uz kurieni mēs braucam? – Laura, mazliet nomierinājusies, uzprasīja.
– Pie manis.
Laura pievēra acis un pasmaidīja. Gan jau viņa aizmuks prom. Nokļuvis pilsētā, Monvīds atkal līkumoja pa ielām, līdz apstājās pie daudzstāvu celtnes. Uzbrauca ar liftu piektajā stāvā. Ievedis Lauru dzīvoklī, viņš aizslēdza durvis. Jauniete saspringa. Ja nu šis ceļojums ir mānīšanās?
– Iedod savu pasi, es pasūtīšu tev biļeti.
Laura bez ierunām izņēma no somas pasi.
Monvīds labu laiku runājās pa telefonu.
– Kāda nekrietnība, – viņš teica.
– Prāmis ceļā dosies rīt pievakarē, nevis šodien vakarā, kā paredzēts. Laika apstākļu dēļ. Nu nekas, izbrauksim rīt no rīta. Pa nakti atpūtīšos, jo līdz Rīgai braucams prāvs gabals.
Karsts vilnis iesitās meitenei sejā. Palikt kopā pa nakti ar maniaku? Viņa neizturēs.
– Varbūt mēs varam aiziet kaut kur paēst, – viņa jautāja. Kaut kā ir jāizkļūst no dzīvokļa.
– Ēdamā pietiek. Es sagatavošu vakariņas, – Monvīds atstāja Lauru vienu pašu istabā.
Viņa metās pie loga. No piektā stāva nenolēkt. Durvis aizslēgtas. Mobilais telefons Monvīdam kabatā. Laura devās uz vannas istabu. Atgriezusi aukstā ūdens krānu, viņa ilgi mazgāja seju. Meitenes skatiens aizķērās pie plauktiņa. Uz tā bija sarindotas dažādas šampūna pudeles. Plaukta stūrī atradās dekoratīva koka lādīte. Laura paņēma to rokās un ieskatījās. Savādi. Dažādas matu sprādzes un lūpu pomādes. Monvīda kolekcija…
Atvērās durvis. Tās viņa bija aizmirsusi aizbultēt.
– Nē, nenāc klāt, – Laura iekliedzās. Kastīte iekrita vannā. – Nenāc! Monvīds bija izģērbies līdz jostas vietai kails un tagad tuvojās Laurai.
– Es tevi izbiedēju? – Monvīds izveda Lauru no vannas istabas.
– Ko tu gribi? – viņa mēģināja sevi vēlreiz saņemt rokās.
– Nebaidies, – viņš čukstēja. Aplaizījis lūpas, vīrietis kā zirneklis apvija rokas ap meitenes augumu.
– Tu taču piekriti kļūt par manu sievu.
Laura pamanīja piebraucam pie mājas policijas mašīnu. Tas būs viņas glābiņš! Izrāvusies no Monvīda rokām, Laura paķēra vāzi un trieca pret loga rūti.
