Alūksniete Elga Leis šobrīd dzīvo mājās, audzina trīsgadīgo dēlu Ināru, kas ir kā ūdenszāle, un pamazām kopj dārzu pie mājas. Viņa jūtas labi, lai gan tuvākajā nākotnē cer atsākt darba gaitas.
Alūksniete Elga Leis šobrīd dzīvo mājās, audzina trīsgadīgo dēlu Ināru, kas ir kā ūdenszāle, un pamazām kopj dārzu pie mājas. Viņa jūtas labi, lai gan tuvākajā nākotnē cer atsākt darba gaitas.
Viņa joprojām nebeidz brīnīties par sevi: kādreiz bijis grūti viņu kaut vai uz stundu noturēt mājās, jo gribējies “lidot”, piemēram, aizbraukt uz Rīgu bez īpaša iemesla, ja mēnesi tur nav bijusi. Neizpratnē ir arī citi, domājot, kas šo trauslo sievieti izmainījis līdz nepazīšanai un tagad liek viņai cieši turēties pie zemes. “Tagad mani dabūt no mājas laukā ir problemātiski. Droši vien to ir izmainījis mans puika, bet varbūt esmu iztrakojusies,” saka Elga.
Elgas profesija ir kultūras darbiniece, ilgāku laiku šajā specialitātē arī strādājusi. Viņa uzskata, ka darbs kultūras jomā prasījis daudz brīvā laika, taču viņai paticis. “Tagad laikam sāku saprast, cik svarīga cilvēkam ir māju sajūta. Tepat ir veikals, mamma dzīvo netālu, drauga Arvja vecāki – aiz sienas, tāpēc reizēm tikai pēc divām nedēļām aizejam vai aizbraucam uz pilsētas centru,” apstiprina Elga.
Gadu viņa nostrādājusi SIA “Gaujienas industrija” par šuvēju, taču izlēmusi vairāk laika veltīt mazajam dēlēnam, kuru bijis problemātiski iekārtot pirmsskolas izglītības iestādē.
“Tagad manī ir tāds “meklēšanās” periods. Cik tas labi skan! Gribas, lai varētu darbā ne tikai nopelnīt, bet arī gūt no tā gandarījumu. Manī ir iekšējs miers, ka viss būs kārtībā. Ar mani tā notiek spēcīgās zemapziņas dēļ,” saka Elga, kas tuvāk nākotnes ieceres neatklāj.
No rīta neatgrieztos
Kultūrizglītības darbinieku tehnikumu Elga absolvējusi neklātienē, jo pēc vidusskolas uzreiz sākusi strādāt. “Skolas laikā spēlēju teātri, dejoju tautiskās un modernās dejas. Piedalījos dažādos pasākumos. Biju aģitbrigāžu dalībniece. Tā tas viss pamazām aizgāja. Man nebija lielāka prieka, kā noorganizēt kādu pasākumu, patika strādāt ar cilvēkiem, deklamēt dzejoļus,” atceras Elga. Papildus viņa apmeklējusi dažādus kursus, piedalījusies dziesmu svētkos.
Pirmie darba gadi bijuši grūti, kad viņai, jaunai meitenei, nācies iet pie pašdarbības kolektīvu dalībniekiem un runāt par problēmām.
“Ar drebošām rokām stāvēju aiz zāles durvīm, kur notika mēģinājums. Domāju, tur ir vīri gados, ar lielu pieredzi pašdarbībā, kā viņiem ko pajautāšu, viņi smiesies. Runu iepriekš rakstīju uz papīra,” atceras Elga. Tomēr tā esot bijusi laba dzīves skola, lai gan tagad šādu arodu viņa vairs neizvēlētos. Tagad vēlētos strādāt darbu, kas ir piezemēts, kur ir jaušams reāls darba rezultāts.
Interesē tikai šovi
Viņa uzskata, ka tas ir jauna cilvēka darbs – strādāt kultūras jomā. “Tagad nespēju iedomāties, ka man naktī vajadzētu iet uz diskotēku un agri no rīta atgriezties mājās no darba,” saka Elga. Agrāk, Atmodas laikā, kultūras darbiniekiem bijis vieglāk strādāt. Notikuši daudzi pasākumi saistībā ar Latvijas Neatkarības iegūšanu, arī represētajiem.
“Cilvēki nāca uz kultūras namu. Zinu, ka tagad kultūras darbinieki mokās, lai piesaistītu apmeklētājus. Cilvēkus interesē šovi, tie ir apmeklēti, bet uz radošiem pasākumiem, kurus organizēt esam mācījušies, nenāk,” spriež bijusī kultūras darbiniece. Elga ir pārliecināta, ka cilvēkus māc problēmas, tāpēc viņi vēlas izklaidēties.
Piepilda otru kausu
Elga ar prieku apmīļo puķes un strādā dārzā. Kādreiz, kad mamma likusi ravēt, Elga to darījusi tikai tāpēc, ka bijusi apzinīga. “Tagad pieķeru sevi, ka man tas sāk patikt. Nekad nebūtu domājusi, ka es ar patiku iešu ravēt burkānus, redīsus, lielu kartupeļu tīrumu. Skatos, ka kaimiņiem ir interesanti puķu dēsti, arī man rodas vēlēšanās tādus dabūt,” atklāj Elga. Viņa aizraujas ar adīšanu, arī šuj. Ēst gatavošanu uztver kā pienākumu, taču reizumis uznākot vēlēšanās aizrauties ar kulināriju.
Viņa stāsta, ka mājas un tās apkārtnes labiekārtošanā nākoties ieguldīt ne mazums pūļu. Divos gados iespēju robežās strādājusi, taču darāmā vēl esot daudz. Kādus podus tik agrāk neesot gāzusi, taču tagad interesē mierīga mājas dzīve.
“Tas laikam Svariem ir raksturīgi – līdz 35 gadiem viss “iet pa gaisu”, bet pēc tam sāk piepildīties svaru otrs kauss. Šūpošanās notiek visu laiku, bet svaru stabiņš dod līdzsvaru,” apgalvo Elga. Pati vairākkārt joko, ka dzīves otrajā pusē būs pietuvinājusies zemei.
Dēlu grib pasargāt
Ar mīļoto vīrieti Arvi Elga ir kopā septiņus gadus. Iepazinušies 1997.gadā, kad Elga atgriezusies no “3×3” nometnes Gaujienā. Arī Arvis tolaik strādājis kultūras namā. “Kaut kā sākām čupoties, kopīgi izklaidējāmies. Piecus gadus dzīvojam kopā,” apgalvo Elga. Abiem turpinoties nebeidzamā jaunība. Sarunājoties ar viņu, var just, cik nozīmīga viņai ir māmiņas loma. Ziemā abi nododas šā gadalaika priekiem.
Viņa rūpīgi lasījusi literatūru par bērnu audzināšanu, uzzinājusi to, ka līdz divu gadu vecumam nedrīkst pret bērnu paaugstināt balsi. To viņa centusies ievērot, bet pēdējā laikā sapratusi, ka par palaidnībām jāsaņem bargāks pēriens.
“Vēlos, lai dēls izaug par labu cilvēku. Mani jau tagad māc bažas, kāds viņš būs pusaudža gados. Zināms, kāda šodien ir daļa jauniešu, ar ko viņi aizraujas. Gribu pasargāt dēlu no nelabvēlīgas ietekmes,” spriež sieviete.
Patīk ekstrēmisms
Elga dzīvi uztver optimistiski. Citi viņai esot jautājuši, kad viņa reiz rimsies. Elgai neesot raksturīgi citiem žēloties par problēmām, arī pašai no tā labāk nekļūst.
“Es parasti saku, ka viss ir kārtībā, lai arī varbūt tā nav. Ja ir problēmas, īpaši daudz par tām nedomāju. Dēls ir tik žiperīgs, viņš man neļauj to darīt, tāpēc problēmas paliek it kā otrajā plānā,” saka Elga.
Grūtākos brīžos palīdz arī sarunas ar mammu, ar kuru pēdējā laikā Elgai izveidojušās īpaši sirsnīgas attiecības. Elgai patīk ekstrēmisms – lidojusi ar gaisa balonu, ilgus gadus braukusi ar ūdensslēpēm pa Alūksnes ezeru. Viņa apstiprina, ka ik palaikam vajagot saņemt adrenalīna devu.
Rēķina, cik gadu
Elga nešausminās par straujo laika ritumu. Viņai tas esot apstājies 25 gadu vecumā.
“Jūtos tā, it kā būtu šādā vecumā. Nezinu, kā to izskaidrot. Esmu jauna. Kad prasa, cik man ir gadu, uzreiz nesaku, jo rēķinu,” saka Elga. Viņa pieļauj, ka varbūt, sasniedzot 40 gadu vecumu, palikšot nopietna.
“Arvis ir vienpadsmit gadus jaunāks par mani, tāpēc droši vien par gadiem neuztraucos,” saka Elga. Viņa sev neizvirza augstas prasības, bet pret apkārtējiem esot pārāk prasīga.
“Šajā ziņā laikam reizēm vajag sevi piebremzēt. Mani kaitina, ja kāds kaut ko neizdara, lai gan pati arī grēkoju. Saprotu, ka reizumis neprotu savaldīties, no tā cieš mīļie cilvēki,” spriež Elga.
