Pēdējā laikā saprotu, kas tracina visvairāk – cilvēki, kas nerēķinās ar otra laiku. Vai nu viņiem tā sanāk ne no ļauna prāta, vai arī viņi nav audzināti, lai to mācētu respektēt, varbūt raksturs ir spurains un nav piemērots šādai kārtības izpausmei.
Pēdējā laikā saprotu, kas tracina visvairāk – cilvēki, kas nerēķinās ar otra laiku. Vai nu viņiem tā sanāk ne no ļauna prāta, vai arī viņi nav audzināti, lai to mācētu respektēt, varbūt raksturs ir spurains un nav piemērots šādai kārtības izpausmei. Protams, tas nebūtu nekas briesmīgs – izniekot savu laiku, ja ir tāda vēlēšanās. Taču… ja vien no tā neciestu cilvēki, kas dzīvo līdzās, ar kuriem nākas kārtot darījumus vai personiskus jautājumus, ar kuriem dzīve kaut kāda iemesla dēļ liek satikties uz viena ceļa. Un tā jau tas pasaulē iekārtots, ka cilvēki tiek sūtīti cits citam. Katram pašam jāizlemj, kam paiet garām, no kura pilnībā norobežoties vai kuru sev pielaist īpaši tuvu un ieslēgt dziļi sirdī uz visiem laikiem. Ja tā nebūtu, tad neviens nezinātu, kādi mēdz būt visdažādākie dvēseles stāvokļi – prieks, sāpes, laime, pāridarījums un tamlīdzīgi.
Interesanti ir vērot, kā cilvēki plāno savu laiku. Vienam grafiks veidots, sīki kalendārā fiksējot katru darbu, norunāto tikšanos ik dienu pa stundām nedēļas garumā. Cits lielā aizņemtībā to izveidojis mēnesi uz priekšu. Trešais nezina, ko darīs un kur atradīsies pēc stundas, aizmirstot par norunāto tikšanos, ierodoties uz to pēc pusstundas vai sliktākajā gadījumā – neierodoties vispār. Arī, strādājot kā žurnālistei, darbs simtprocentīgi ir pakārtots citiem cilvēkiem – kad viņiem atradīsies laiks, lai sniegtu nepieciešamo informāciju presei, vai viņiem tāds būs vispār. Darba grafiku žurnālists var plānot tikai tik tālu, cik tas atkarīgs no viņa paša organizētības, ja vien to neietekmē blakus apstākļi darbā.
Cilvēkiem tiek mācīts plānot savu laiku. Kurš tā darīs, vairāk paveiks. Var paspēt dienas garumā daudzus labus darbus izdarīt un var neizdarīt neko, lai gan pašam šķiet, ka visu darbdienu ir cītīgi strādājis. Darba ražīgumu, protams, ietekmē arī tas, kāds cilvēkam ir dvēseles noskaņojums, vai tobrīd dzīve iet kalnā vai lejā.
Kāds labi pazīstams vīrietis man teica, ka viņam ir vienādas prasības pret visiem cilvēkiem. Viņam nav izņēmumu. Ne pret sevi, ne pret citiem. Par pret pašu mīļāko cilvēku viņam nebūs nekādu atlaižu, pat ne niecīgāko. Ja viņš atkāpsies no šādiem principiem, tad necienīs pats sevi, arī citi viņu pārstās cienīt. Sarunājot tikšanās laiku, šis cilvēks ir precīzs un to gaida no otra. Ja nokavēsi, varēsi vainot sevi. Zinu, ja kavēsies par desmit minūtēm, viņš pagriezīsies un aizies bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem. Otrreiz tikšanās nezin vai vispār būs iespējama. It kā nežēlīgi, taču taisnīgi. Protams, var tracināt šāda nostāja un šķist, ka cilvēks ir pārlieku stingrs pret randiņa kavētāju. Tomēr dzīvē viņš būs ieguvējs jebkurā situācijā. Ar viņu rēķināsies tie, kas vēlēsies vai būs spiesti kaut kad satikties vienā dzīves smilšu kastē.
