Cik ilgi vien pasaulē būs cilvēki un viņi dzīvos cits citam līdzās, notiks nemitīga vērtību pārbaude.
Cik ilgi vien pasaulē būs cilvēki un viņi dzīvos cits citam līdzās, notiks nemitīga vērtību pārbaude. Neesmu utopiste un neceru, ka pret visiem var just brālīgu mīlestību. Lai arī tā ir kristietības sludināta, cēla un godājama vērtība, cilvēka sirds neilgajos dzīves gados nevar kļūt tik bagāta, lai visus mīlētu vienlīdz stipri, nekad tos nesāpinot. Tomēr savā ziņā atskārstu, ka esmu naiva. Es starp cilvēkiem neprasu mīlestību, es vēlos elementāru uzticēšanos. Lai nesaņemtu izplānotu viltību un izlikšanos. Bet arī tas ir par daudz prasīts.
Vai kādam uz pieres ir rakstīts, ka viņš ir lielākais noziedznieks, viltnieks, krāpnieks un blēdis? Vai kādam uz pieres ir rakstīts, ka tas ir dzīves laimes nesējs? Gluži kā loterijā cilvēks dzīves laikā izvelk lozes, nezinot, kas viņu sagaida. Ir normāli, ja mēs uzticamies pārdevējai, ka viņa kases aparātā ievadīs pareizo preces cenu, uzticamies bankas darbiniecei, ka viņa naudu pārskaitīs uz pareizo kontu. Uzticamies cilvēkiem, veicot dažādus darījumus.
Nesen redakcijā ienāca kāds satraukts vīrs. Jau pirmajā brīdī, satiekot korespondenti, viņš atzina, ka vienkārši vajag kādu, kas uzklausītu. Arī viņa uzticēšanās svešiniekiem bija laupīta. Pirms kāda laika viņš bija izīrējis dzīvokli. Jaunie īrnieki bija izsituši loga stiklu un sabojājuši stāvlampu. Viņa lūgumu atmaksāt postījumus, neviens nevēlējās dzirdēt. Es viņam nekādi nevarēju palīdzēt, tikai uzklausīt.
Tajā brīdī es domāju par pašas vilšanos cilvēkos – lauku mājā Kurzemes pusē īrnieki (bija oficiāli noslēgts mājas izpirkšanas līgums) ne vien izsita stiklus, bet ēkā ierīkoja kandžas rūpnīcu, tādējādi izdemolējot māju. Ko tajā brīdī varēju izdarīt? Bezspēcībā izsaukt policiju, cerot uz aizstāvību, uz taisnību un demolētājus saucot pie atbildības. Vai tas notika? Policisti izstaigāja ēku, redzēja postījumus – atstātās metāla mucas, kurās vēl rūga brāga, milzīgo izbūvēto krāsni, dzesētāju un atzina, ka kandžas brūvētāji, acīmredzot, esot iztraucēti, jo visu atstājuši pusratā. Tajā brīdī sapratu, ka arī viņiem nevaru uzticēties. Sāpīga ir apziņa, ka godprātīga paļāvība ir ļaunprātīgi izmantota un piesmieta.
Kad zūd ticība mīlestībai, tad birst asaras. Ja saproti, ka cilvēkiem nevar uzticēties, tad bezspēcībā nolaižas rokas un kļūst baisi dzīvot. Kā citādi lai veido savstarpējās attiecības? Tikai ar piesardzību un bailēm?
