Es bieži domāju, kas ir dusmas. Pati nevienu reizi vien esmu ciemojusies šajā emociju ciemā. Godīgi sakot, tas nav bijis labs ceļabiedrs, jo dusmu dēļ esmu piedzīvojusi dažādas nelaimes.
Es bieži domāju, kas ir dusmas. Pati nevienu reizi vien esmu ciemojusies šajā emociju ciemā. Godīgi sakot, tas nav bijis labs ceļabiedrs, jo dusmu dēļ esmu piedzīvojusi dažādas nelaimes.
Taču, kad avīzē izlasīju, ka zēns dusmās izdemolējis gandrīz 80 kapa vietas, meklēju atbildi pie psihologiem.
Kādā praktiskās psiholoģijas izdevumā izlasīju, ka dusmas nav sliktas, slikts ir to izpausmes veids.
“Ja dusmu sajūta ir pazudinoša, centieties izvairīties no situācijām, kuras izraisa šīs dusmas, kā arī izmantojiet pozitīvo domāšanu, kura saistīta ar pašlepnuma jūtām,” rakstīts šajā izdevumā.
Turklāt dusmas jāmācoties atšķirt no naidīguma un vardarbības. Dusmās cilvēkam rodoties neparasts spēks, esot vērts tās novadīt citā gultnē, kas beidzot pārvēršas par lietderīgu darbu.
Pasniedzēja Līksma Puķīna, maģistre psiholoģijā, par šīm emocijām raksta: “Dusmas mobilizē enerģiju, lai darbotos pret to, kas traucē personiskai izaugsmei vai ierobežo brīvību. Dusmas rodas, ja parādās šķēršļi tam, ko vēlamies sasniegt, iegūt. Ir augsts sasprindzinājums un tieksme impulsīvi rīkoties.””
Psiholoģe Lūcija Rutka apgalvo, ka jebkuras emocijas ir vajadzīgas. Ja tās valda ilgstoši un traucē attiecībās ar apkārtējiem, jāmeklē negatīvo emociju cēlonis. Bieži vien negatīvās emocijas signalizē, ka cilvēka dzīvē kaut kas nav kārtībā. Dusmas bieži vēsta par neapmierinātību ar situāciju un netieši mudina to pārdomāt. Ja dusmas apspiež, cenšas par tām nedomāt, iekšējā diskomforta sajūta paliek. Dusmās cilvēks kļūst nekontrolējams, tās pāriet agresivitātē, kuras nolūks ir otram nodarīt ļaunu. Dusmas ir agresivitātes sastāvdaļa. Katram cilvēkam agresivitātes līmenis ir atšķirīgs. Nedaudz agresivitātes nepieciešams karjeras veidošanā, personības attīstībā.
Kad cilvēks iet uz mērķi, viņš var izjust dusmas, spītību, piespiest un pārvarēt sevi, tā ir zināma agresija pašam pret sevi. Agresivitāte nav tikai fiziska darbība, arī nerunāšana var būt agresija. Bērni parasti dusmu lēkmē krīt gar zemi, kož, sit, grūstās, aizskar otru vai citādi atbrīvojas no negatīvo emociju žņauga. Katrs pats atklāj, kā var mazināt negatīvās emocijas, kas palīdz nomierināties. Pareizākais būtu izprast savas dusmas un par to ar kādu izrunāties. Tomēr rodas jautājums: kur ņemt padomu, lai cilvēks būtu apmierināts ar sevi, savu dzīvi. Ir grūti saglabāt nemainīgi pozitīvu skatījumu uz dažādiem notikumiem, tomēr tieši pozitīvais noskaņojums ir tas, kas ļauj mierīgi satikties ar stresa situācijām mūsu ikdienā.
Dievs, dod man spēku cīnīties ar to, ko nevar izmainīt!
