Ceļojumam izvēlējos maršrutu “Bavārijas Alpi un pilis”, jo sen vilināja pasakainās Bavārijas pilis, Alpu kalni un Pasaku karaļa Ludviķa II personība.
Ceļojumam izvēlējos maršrutu “Bavārijas Alpi un pilis”, jo sen vilināja pasakainās Bavārijas pilis, Alpu kalni un Pasaku karaļa Ludviķa II personība.
Nirnberga ir otrā lielākā Bavārijas pilsēta un atrodas Pegnicas krastos. Jau 1050.gadā šeit izveidojusies tirdzniecības apmetne.
Nirnbergā vilina strūklakas
Sākot ar 1219.gadu, Svētās Romas impērijas brīvpilsēta Nirnberga attīstījās kā nozīmīgs amatniecības un tirdzniecības centrs. Īpaši strauji pilsēta uzplauka 15. un 16.gadsimtā, kad šeit strādāja daudzi ievērojami mākslinieki, amatnieki un intelektuāļi.
Dievmātes vārti pilsētas valnī novietoti 15. un 16.gadsimtā. 15.gadsimtā uzcelts arī Resnais tornis.
Martas baznīca ir kādreizējā nespējnieku nama baznīciņa, tā it kā iespiesta starp apkārtējām mājām un izceļas ar 1390.gadā darinātām gotiskām vitrāžām logos.
“Mauthall” – masīvā gotiskā celtnē, kas celta no 1498. līdz 1502.gadam, kādreiz atradušies municipālie svari un muitas kantoris. 19.gadsimtā šī celtne pārveidota par universālveikalu.
Nirnbergas nozīmīgākā celtne ir Svētā Labrenča baznīca ar vairākiem gotikas stila altāriem, vitrāžām, brīnišķīgu eņģeļa Miķeļa statuju. Pie baznīcas ir Svētā Labrenča laukums, ko iecienījuši gan Nirnbergas iedzīvotāji, gan tūristi. Šeit ir interesanta Tikumu strūklaka, tās ūdeņi plūst pāri septiņu alegorisko tikumu krūtīm.
Pilsētas centrā pie Pegnicas upes atrodas 1332.gadā celtā Svētā Gara slimnīca. Viduslaikos tā bijusi nozīmīga dziedināšanas iestāde. Lepras slimnieki šeit turēti atsevišķi no pārējiem pacientiem – speciāli spitālīgajiem uzbūvētā pildrežģu ēkā. Tagad tur iekārtots veco ļaužu pansionāts. Kādreiz Nirnberga bijis nozīmīgs izdevniecību centrs. 1543. gadā šeit izdots Nikolaja Kopernika darbs “Par debess sfēru griešanos”.
No 1945. līdz 1949.gadam Nirnbergā notika tiesas process, kurā tiesāja nacistiskos kara noziedzniekus.
Hauptmarka laukumā katru gadu adventes laikā Ziemassvētku tirdziņā var nopirkt piparkūkas, nobaudīt gardās baltās vācu desiņas, sasildīties ar glāzi karstvīna un iegādāties suvenīrus.
Nirnbergas lielākais lepnums ir gotiskā Skaistā strūklaka, to šeit ierīkoja 1385.gadā. 20.gadsimta sākumā oriģinālo strūklaku nomainīja ar kopiju. To veido 19 metrus augsta, ar smalkiem kalumiem rotāta smaile astoņstūru baseina vidū. Baseinu ieskauj renesanses perioda margas ar zelta riņķi, pie tā pieskārāmies arī mēs un iedomājāmies kādu vēlēšanos. Ticējums vēsta: kurš šo zelta riņķi trīs reizes pagriež, tam piepildās jebkura vēlēšanās. Strūklakas baseinu rotā filozofu, evaņģēlistu un baznīcas tēvu statujas, bet smaili – kūrfirstu, ebreju un kristiešu varoņu figūras.
Pie Dievmātes baznīcas ir pulkstenis. Katru dienu pusdienlaikā pulkstenī parādās aina – kūrfirstu procesija dod uzticības zvērestu imperatoram.
Kopš 1971.gada atvērts Rotaļlietu muzejs. Man patika ekspozīcija, kuru veido brīnišķīga alvas zaldātiņu kolekcija, lelles, mazas mājiņas ar miniatūrām mēbelēm un interjera piederumiem.
Nirnberga pieredzējusi 32 ķēniņus un ķeizarus. Tā ir arī mākslinieka – renesanses laikmeta gleznotāja Albrehta Dīrera (1471 – 1528) un dzejnieka Hansa Zaksa pilsēta. A.Dīrers dzimis Nirnbergā. Darba gaitas sācis kā zeltkalis tēva darbnīcā. Kļuvis slavens ne vien kā gleznotājs, bet arī kā izcils grafiķis. Pēc viņa nāves māju nopirkusi pilsēta, tagad tajā apskatāmas viņa gleznu kopijas.
Tūristus vilina strūklaka “Laulības dzīves ainiņas” – ar impozantām skulptūrām no cilvēku dzīves. H.Zakss tai ir veltījis dzejoli “Saldskābā laulības dzīve”, kuru atdzejojis latviešu dzejnieks Knuts Skujenieks.
Velns aizdod naudu baznīcas būvei
Bavārijas galvaspilsētu Minheni mēdz dēvēt par Vācijas slepeno galvaspilsētu. Atrazdamās pašā Eiropas centrā, tā ātri aizēnoja varenās kaimiņpilsētas – Igolštati, Augsburgu, Nirnbergu, kļūdama par Dienvidvācijas galveno metropoli.
12.gadsimtā šeit atradies ciemats “Zu den Munchen” ( “Pie mūkiem”), bet jau 8.gadsimtā pie Tagernas ezera bijis benediktiešu klosteris. 1158.gadā Indriķis Lauva no Velfu dinastijas piešķīris Minhenei pilsētas statusu. 30 gadus vēlāk Minhene atdota firstiem Vitelsbahiem. Reformācijas laikā Minhene kļuvusi par katolicisma bastionu. Vitelsbahu pils, kura celta 14.gadsimtā, gadu gaitā pakāpeniski paplašināta.
Skaisto celtņu, interesanto muzeju, labiekārtoto veikalu dēļ Minhene ir tūristu iecienīta pilsēta. Baroka un rokoko perioda radītie meistardarbi ir līdzvērtīgi Itālijas un Francijas labākajiem sasniegumiem.
Minhenes apskati sākām ar Olimpisko parku, kas celts 1972.gada olimpiskajām spēlēm. Virs sporta kompleksa paceļas Olimpiskais tornis, kas ir 290 metrus augsts. Tajā mēs uzbraucām ar liftu, jūsmojām par Minhenes skaistumu. Pie Olimpiskā torņa ir mākslīgi veidots ezeriņš ar nelielu ūdenskritumu. Visi pakalni mākslīgi ierīkoti, bet tīkls pārklāj ne tikai stadionu, bet arī baseinu un Olimpisko centru.
Netālu no Olimpiskā parka atrodas “BMW” muzejs – mūsdienu modernās arhitektūras šedevrs. Muzejā eksponētas “BMW” automašīnas, motocikli un lidmašīnas no Bavārijas rūpnīcām.
Kājām gājām uz krāšņo Minhenes vecpilsētu. Ievērības cienīgi objekti ir karaliskā rezidence, vecais un jaunais rātsnams. Marijas baznīca ir 13.gadsimta celtne. Tās divi torņi ir Minhenes vizītkarte. Pirms iešanas baznīcā gide stāsta, ka jāpievērš uzmanība grīdai pie ieejas, jo tur ir “velna pēda”. Leģenda stāsta, ka, ceļot baznīcu, pietrūcis naudas, tāpēc celtnieki nolēmuši to aizņemties no velna. Šis bijis ar mieru aizdot, bet ar vienu noteikumu – baznīcai jābūt bez logiem. Celtnieki piekrituši, teikdami, ka velns varēs nākt skatīties tikai tad, kad tā būs gatava. Logus celtnieki iebūvējuši augstu, ar vitrāžām. Velns dusmojies, atklādams, ka logi esot, bet celtnieki pierādījuši, ka tie nav logi, bet tumši krāsaini laukumi sienās. Tad velns no dusmām spēris kāju uz grīdas tā, ka pēda vēl tagad redzama. Ļoti krāšņs baznīcā ir kapa piemineklis ķeizaram Ludviķim.
Pēc piļu, kapelu, pieminekļu, muzeju un baznīcu apskates gide mūs aizveda uz slaveno Hofbrauhausas alus krogu, kur alu pasniedz litra kausos.
Alus dzīres sit augstu vilni
Visinteresantāk Bavārijā ir festivāla “Oktoberfest” laikā, to parasti atklāj septembra beigās vai oktobra sākumā. Tad notiek gājiens pa Minhenes ielām. Svētkos piedalās vairāk nekā pieci miljoni tūristu.
1810.gadā Bavārijas karalis Ludviķis II salaulājās ar Hildburghauzas princesi Terēzi no Saksijas. Par godu šim notikumam Minhenē tika sarīkotas zirgu skriešanās sacīkstes un lauksaimniecības izstāde ar pamatīgu izēšanos un alus dzeršanu. Kāzu viesiem tā iepatikās lustēšanās, ka viņi ierosināja to turpināt arī nākamajos gados – karaļpāra kāzu gadadienā. Vēlāk šie saieti kļuva par visas tautas svētkiem.
Ginesa rekordu grāmatā “Oktoberfest” atzīts par pasaulē lielākajiem nacionālajiem svētkiem. Parādē pirmie iet grezni tērpti alus darītāji. Divas nedēļas netālu no Minhenes centra – Terēzijas pļavā – no agra rīta līdz vēlai naktij alus dzīres sit augstu vilni. Šajos svētkos bavāriešu vīrieši uzvelk ādas bikses līdz celim ar grezni izšūtiem bikšturiem, baltu kreklu un hūti ar piespraustu visdārgāko pušķīti, kas darināts no kalnu kazas astriem.
Vācieši saka: “Ja vēlies izbaudīt dzimtenes sajūtu, tad brauc uz Bavāriju, uz Minheni, uz “Oktoberfest!”” Alus svētkos notiek arī kārtīga izēšanās: kartupeļi, sutināti kāposti ar cūkas kāju, arī knēdeļi – lielas, apaļas bumbas, kas veidotas no kartupeļiem un maizes. Bavārijā pie alus piekož ūdenskliņģerus, kas cepti no kviešu miltiem un apkaisīti ar sāli. Sāls rada vēl lielākas slāpes, tāpēc jātukšo atkal jauns alus kauss. Alus darītavas Terēzijas pļavā uzceļ alus zāles, bet izklaides firmas – karuseļus, panorāmas ratus, umurkumura stabu. Svētkos par alu jāmaksā četras reizes dārgāk nekā ikdienā, bet tradicionālā ēdiena porcija maksājot pat 30 latus.
Karali Ludviķi II valdzināja Linderhofa
Linderhofu 19.gadsimta piecdesmitajos gados nopirka Bavārijas karalis Maksimiliāns II – Ludviķa II tēvs. Šis nomaļais kalnu rajons ļoti valdzināja jauno troņmantinieku. 1874.gadā Linderhofas karaļa namiņu pārbūvēja neorokoko stilā. Pili ieskauj burvīgs parks, kurā ir daudzas nelielas romantiskas celtnes, arī Gulbju ezers, Veneras grota, Marokāņu māja, Mauritāņu kiosks – mauritāņu stilā celtā māja, kur troņmantinieks ar savu svītu rīkojis nakts dzīres.
Katrā pils zālē ieslēdz stāstījumu tajā valodā, kādu grupa izvēlas. Vestibila centrā ir Saules karaļa Ludviķa XIV statuja uz zirga, pie griestiem saules staros izceļas Francijas karaļu Burbonu dinastijas ģerbonis. Kaut arī Linderhofas pils celta kā privāta rezidence, Ludviķis II neparedzētiem gadījumiem pilī licis izveidot greznu un karalisku viesu pieņemšanas zāli.
Terase pils priekšā ir izrotāta ar skulptūrām un baseiniem. Caur dārzu gājām uz Veneras grotu. Caur durvīm klintī nokļuvām mākslīgu stalaktītu alā, kas speciāli celta Ludviķim II. Mākslīgās grotas centrā ir ierīkots ezers ar apzeltītu laivu no gliemežvākiem. Šeit Pasaku karalis pārdzīvojis brīnišķīgus mirkļus, uz skatuves skatoties komponista Riharda Vāgnera operu “Tanheizers”. Uz skatuves gleznā attēlots Tanheizers Veneras apskāvienos.
Kamēr kalnos bija laba redzamība un spīdēja saule, steidzāmies uz pacēlāja staciju, lai uzbrauktu Bavārijas Alpu augstākajā virsotnē Cūgšpicē (2964 metri virs jūras līmeņa). Tā pirmoreiz iekarota, lai karaļa Maksimiliāna I vadītājai Bavārijas karalistei novilktu precīzas robežas. Šodien virsotne ir sasniedzama jebkuram – gan kāpjot kalnā, gan paceļoties ar pacēlāju, gan braucot ar kalnu vilcieniņu. Mūsu grupu – 30 tūristus – kalnā pacēla vienā vagoniņā. Virsotnē mūs sagaidīja ass vējš ar lietu. Mēs pārgājām arī Austrijas pusē, kur ir skatu laukums, restorāns, cits pacēlājs un suvenīru kiosks.
“Pasijas spēle” – Ginesa rekordu grāmatā
Oberammergava ir iekļuvusi Ginesa rekordu grāmatā, jo te veselu nedēļu izrāda “Pasijas spēli”, tā ir vairāk nekā 350 gadus sena tradīcija. Ik pa 10 gadiem jau kopš 1634.gada no maija līdz oktobra vidum notiek 100 izrādes. Ciematiņa iedzīvotājiem brīnumainā kārtā izdevies paglābties no mēra epidēmijas. Pateicoties Dievam, viņi iestudējuši “Pasijas spēli” – lugu, kas attēlo Bībeles nostāstu par Kristus krustā sišanu un dzīves pēdējo posmu.
“Pasijas spēles” iestudēšana izvēršas par milzīgiem svētkiem, uz tiem sabrauc tūkstošiem tūristu no Vācijas un ārzemēm. Uzveduma tapšanā iesaistās gandrīz viss ciems – apmēram 200 cilvēki. Grūti iedomāties, ka kādai lomai varētu pietrūkt tēlotāja, jo tā ir goda lieta. Jau uzreiz pēc mēra laikiem katrai ģimenei iedalīja lomu, kas tradicionāli tiek nodota no paaudzes paaudzē. Vecvectēvs, vectēvs, tēvs, dēls, mazdēls – visi atveido vienu un to pašu varoni. Uzvedumam šeit gatavojas pamatīgi. Uz kādu laiku iedzīvotāji pilnībā iegrimst senatnē, cenšoties restaurēt tālaika garu. Piemēram, netiek ēsti kartupeļi, jo Jēzus Kristus dzīves laikā tos vēl nepazina, tiek audzētas bārdas un ataudzēti mati.
Kad satumst, vīrieši siltos apmetņos ar lāpām rokās dodas augstu kalnos, lai tur aizdegtu daudz lāpu. Pilsētiņas iedzīvotāji un skatītāji iet uz tiltu, jo no tā vislabāk pārskatāmas četru kalnu virsotnes. Pulksten deviņos vakarā kalnu galotnēs izgaismojas zīmes: ugunīgs ķeizara kronis, krusts, bet uz diviem kalniem L un II (Ludviķis II). Sākās salūts par godu iemīļotā Pasaku karaļa dzimšanas dienai.
Viena vīra sapņu īstenojums
Noišvānšteinas pilī iedvesmu savām pasaku pilīm guvis Volts Disnejs. Pellatas upes augstajā krastā majestātisko Bavārijas Alpu ieskauta stāv brīnišķīgākā pils pasaulē. Uz tumšzaļo egļu fona tās ziloņkaula tornīši izskatās trausli, kā no cukurvates darināti.
Noišvānšteinas pasaku pili no 1869. līdz 1886.gadam cēla Bavārijas karalis Ludviķis II. Šeit apvienoti dažādi arhitektūras stili, šī ir lieliskāka nekā jebkura īsta viduslaiku celtne. Tā ir viena vīra sapņu īstenojums. Šis sapnis sācies Ludviķa bērnībā – sešu gadu vecumā princis rotaļājies ar klucīšiem, viņa vectēvs Ludviķis I teicis, ka puisēns cēlis “apbrīnojami labas ēkas”. Zēnam paticis spēlēt teātri un pārģērbties.
Vasarā Ludviķa ģimene – tēvs, māte, Ludviķis un viņa jaunākais brālis Oto – parasti devās uz Hoenšvangavu, firstu Švangavu dzimtas senču pili, kuru 1833.gadā nopircis Maksimiliāns II. Atjaunojot pili, viņš projekta izstrādāšanu uzticējis dekorāciju gleznotājiem, nevis profesionālam arhitektam. Ludviķi II sajūsminājušas senās leģendas, tāpēc viņš licis uz pils sienām attēlot viduslaiku varoņu, bruņinieka Loengrīna piedzīvojumus. Viņš bija uzzinājis, ka Loengrīns ieradies Antverpenē pa Šeldes upi gulbja vilktā laivā, lai kļūtu par Brabantes princeses Elzas bruņinieku. Viņš piekritis princesi apprecēt, jo viņa apsolījusi nekad nejautāt par viņa senčiem. Tomēr kāzu naktī Elza solījumu lauzusi. Loengrīns uz princeses jautājumiem neatbildējis, parādījies gulbis, un bruņinieks pazudis tikpat noslēpumaini, kā ieradies.
Ludviķis 13 gadu vecumā uzzinājis par vācu komponistu Rihardu Vāgneru un aizrāvies ar viņa darbiem. Pirmo reizi Vāgnera operu “Loengrīns” jaunais Ludviķis dzirdējis 1861.gada februārī. Mūzika un redzētais princi tik ļoti pārņēmis, ka viņš nelicis mierā tēvu, lai tas izkārto speciālu izrādi tikai viņam.
1864.gadā karalis Maksimiliāns II nomira, Ludviķis 18 gadu vecumā kļuva par karali. Pēc piecām nedēļām viņš aizsūtījis pēc Vāgnera. Ludviķis II nodrošinājis Vāgneru ar naudu, sniedzis padomus, iedvesmojis komponistu. Vāgnera operas sniegušas karalim iekšējās sapņu pasaules reālu piepildījumu un radījušas vēlmi uzcelt pasakainas pilis. Karalis pametis novārtā valsts lietas, bet Bavārijas valsts kase bijusi izsmelta. Lai ierobežotu Ludviķa darbošanos, ministri organizējuši sazvērestību un pasludinājuši karali par nepieskaitāmu. 1886.gadā viņš no Noišvainšteinas aizvests un ieslodzīts mazajā Berga (Kalna) pilī. Divas dienas vēlāk karaļa Ludviķa II un viņa uzrauga doktora Gudena līķi atrasti Starnbergas ezerā. Versijas ir vairākas: viena – ka viņš ir nogalināts, cita – ka Ludviķis izdarījis pašnāvību – tas ir tāda cilvēka, kam atņemta dzīves jēga, pēdējais izmisuma solis. Ludviķa māsīca Austrijas ķeizariene Elizabete (Sisī), kuru Ludviķis ļoti mīlēja un kas viņu pazina un saprata vislabāk, uzzinot par viņa nāvi, teikusi: “Karalis nebija traks. Viņš tikai bija savādnieks, kas dzīvoja savā sapņu pasaulē.” Ludviķa sapņi bija viņa dāvana nākamajām paaudzēm.
Sapņu pils vestibila sienas grezno gleznas – attēli no sāgām par Zigfrīdu. Troņa zāle ir iekārtota greznā bizantiešu stilā. Tajā vajadzēja būt no zelta un ziloņkaula veidotam tronim, bet to nav paspējuši izgatavot. Filigrāni ir izstrādāta grīdas mozaīka.
Pa logiem paveras brīnišķīgs skats uz ezeru un kalniem. Ēdamzālē gleznās attēloti tēli no drāmas “Tristāns un Izolda”, “Loengrīns”, “Parsifāls”. Mazgājamajā traukā ieplūst kalnu avota ūdens. Pa logu redzama Pellatas aiza ar 45 metrus augsto ūdenskritumu.
Darba kabinets iekārtots romantiskā stilā, Dziedoņu zāle 5.stāvā aizņem visu pils austrumu daļu. Apskatām labi izplānoto pils virtuvi, kurā jau tajā laikā ir bija tekošs aukstais ūdens un mehānisks cepešu grozāmais virs plīts.
Pirms pils apskates gājām kalnā uz Marijas tiltu, kas paceļas virs Pellatas aizas. No tilta paveras skaista panorāma uz Noišvānenšteinas pili un Alpiem. Tilts paceļas 92 metrus virs aizas un ir vecāks par pili.
Hoenšvangavas pilī bērnību un jaunību pavadījis Ludviķis II, šeit viņš sev atklājis bruņinieku dzīves teiksmaino pasauli. Pilī ir gulbju bruņinieka Loengrīna zāle, kurā Ludviķis II pieņēmis komponistu R.Vāgneru. Trešajā stāvā ir Ludviķa II dzīvojamās telpas. No šīm istabām viņš tālskatī vērojis, ka tiek celta Noišvanšteinas pils. Arī šeit ir ļoti daudz gleznu ar ainām no sāgām un leģendām.
Šīs sapņu pasaule tik ļoti iegūlusies atmiņā, ka gribas atgriezties tur vēl.
Sniega pikas cep tikai Rotenburgā
Vēl viena Bavārijas pērle – senā Rotenburga pie Tauberes upes. 1274.gadā šī pilsēta kļuva par senās Romas impērijas brīvpilsētu. Rotenburgas vecpilsēta, kuru ieskauj sens valnis ar novērošanas lūkām un torņiem, kopš viduslaikiem neesot daudz mainījusies.
Bijušais dominikāņu klosteris kļuvis par pilsētas vēstures muzeju. Rātsnama laukumam ir divas daļas: gotikas stila ar gotisko torni un renesanses laika daļa ar baroka stila arkādēm. Tūristiem pilsēta saistās ar viskrāšņāko Ziemassvētku dāvanu veikaliņu, kas darbojas visu gadu, un ar saldajām baltajām bumbām – sniega pikām, kuras cep tikai šeit.
No “Eiropas balkona” var apbrīnot Elbu
18.gadsimtā, kad valdīja kūrfirsts Augusts II Stiprais, Drēzdene kļuva par kultūras centru, tajā tika uzbūvētas daudzas brīnišķīgas celtnes. Diemžēl gandrīz visas ēkas tika nopostītas 1945.gadā naktī no 13. uz 14.februāri, kad britu un amerikāņu gaisa spēki veica vērienīgu uzlidojumu Drēzdenei.
Tagad tiek veikts rūpīgs atjaunošanas darbs, jo Drēzdene gatavojas 800 gadu jubilejai 2006.gadā.
Iespaidīga ir Saksijas Valsts opera neorenesanses stila ēkā. Tā tiek dēvēta arī par Zemperoperu, jo ēku projektējis slavenais arhitekts Gotfrīds Zempers.
Galma baznīca ir monumentāla baroka stila baznīca, tās ažūro torni var redzēt jau no tālienes. Kopš 1980.gada tā ir Drēzdenes un Meisenes bīskapijas katoļu katedrāle. Savulaik šī katoļu baznīca protestantiskajā Saksijā tika uzcelta politiskas nepieciešamības dēļ: lai uzvarētu cīņu par Polijas troni, kūrfirsts Augusts II Stiprais bija spiests pāriet katoļticībā.
Dievmātes baznīca ir milzīga. Tā celta no 1726. līdz 1743.gadam pēc Georga Bēra projekta un apbur ar diženumu. Tās iespaidīgais kupols lepni paceļas pāri visai pilsētai. Kad 1945.gadā tā izdegusi, pāris dienas šķitis, ka ārēji tā palikusi neskarta, bet tad sabrukusi. Rekonstrukcija sākta 1993.gadā.
Brīla terase kādreiz veidojusi daļu pilsētas nocietinājuma. Vēlāk tā pārveidota par parku un nosaukta tā radītāja Heinriha fon Brīla vārdā. No šīs terases, kas pazīstama arī kā “Eiropas balkons”, paveras lielisks skats pāri Elbas upei.
Cvingers ir visslavenākā Drēzdenes celtne, celta skaistā baroka stilā. Šī ēka, kuras nosaukums tulkojumā nozīmē “eja starp pilsētas nocietinājuma vaļņiem”, no 1709. līdz 1732.gadam uzbūvēta starp tagadējiem un jau bijušajiem pilsētas nocietinājumiem. Cvingera iekšpagalmā notikuši turnīri, svētki, uguņošanas. Tagad šeit iekārtoti vairāki muzeji. Mēs apmeklējām Vecmeistaru gleznu galeriju. Tās kolekcijas kodolu veido gleznas, kuras 16.gadsimtā apkopojusi Vetīnu ģimene, kā arī gleznas, kuras licis iegādāties Augusts II Stiprais un viņa dēls Augusts III.
