Šorīt pat rīts tāds vēss. Tas atkal un atkal atgādina, ka nāk rudens. Visi steidz izdarīt pirkumus skolai.
Šorīt pat rīts tāds vēss. Tas atkal un atkal atgādina, ka nāk rudens. Visi steidz izdarīt pirkumus skolai. Kā jau parasti tas tiek atstāts uz pēdējo brīdi. Protams, vairs nav jāuztraucas, ka varētu pietrūkt burtnīcu vai klažu, jo tagad tirdzniecības tīkls piedāvā gan vienas, gan otras pietiekami lielā skaitā. Un pat mazpilsētā nav jāuztraucas, ka visai klasei vai pat skolai būs vienādas burtnīcas un klades, nemaz nerunājot par pildspalvām un citiem skolas piederumiem.
Atceros, ka, mācoties pamatskolā, bija gadi, kad tiešām burtnīcas nopirkt bija grūti. Nebija gan tādas reizes, ka uz skolu būtu bijis jāiet bez burtnīcām. Bet gadu pēc gada uz mana skolas sola atradās zaļas burtnīcas caurspīdīgos vāciņos. Arī plānās klades vienmēr bija baltā krāsā ar kādu nelielu attēlu, biezajām gan vāku krāsa mainījās, bet materiāls, no kura bija gatavoti vāki, man ne sevišķi patika.
Pirmo septembri visvairāk noteikti gaida pirmklasnieki. Man šī sajūta jau sen ir aizmirsusies. Augstskolā pirmā septembra pasākums bija domāts tikai pirmkursniekiem. Bet arī tas nebija tāds, kādu to es vēlētos. Un vēlākajos kursos, kad pirmkursnieki klausījās profesoru runas (gandrīz katru gadu tās pašas), pārējie uzņēma zināšanas lekcijās.
Šoruden ne tikai es, bet arī mani draugi pirmajā septembrī uz skolu nedosies. Tāpēc mums radās ideja atzīmēt Zinību dienu. Šajā pirmajā septembrī kaut nedaudz atcerēties, kā tas bija pirms gadiem – ar baltu blūzīti, zeķītēm, īsiem svārciņiem, asteru pušķi…
Ceru, ka mums tas izdosies. Jo katrs pasākums ir atkarīgs no to organizētāju un dalībnieku vēlmes aktīvi darboties un piedalīties. Arī citiem novēlu atcerēties pirmo septembri un sagādāt kādu pārsteigumu vismaz savam pirmklasniekam. Vismaz man visjaukākie svētki ir tie, kas rodas negaidīti.
