Pavasara kūlas dedzināšana kļūst tikpat tradicionāla kā citas mūsu tautas ieražas.
Pavasara kūlas dedzināšana kļūst tikpat tradicionāla kā citas mūsu tautas ieražas. Gandrīz kā Lieldienās krāsojam olas, tā arī par pienākumu uzskatām katru pavasari nodedzināt kādu zemes pleķīti ar pērno zāli par spīti tam, ka ik gadu šādos ugunsgrēkos nodeg dzīvojamās mājas, saimniecības ēkas un iet bojā cilvēki.
Katru dienu palielinās reģistrēto kūlas ugunsgrēku daudzums, un šonedēļ otrdien tas sasniedza rekordlielu skaitli -167. Zāle dega it visos Latvijas rajonos vairāk nekā tūkstoš hektāru platībās, un rezultātā nodega 26 ēkas. Saulainās dienās šopavasar ugunsdzēsējiem ir vidēji apmēram 100 izbraukumu uz dedzināšanas vietām. “Absolūtais” citu gadu rekords gan vēl neesot sasniegts, tie ir vairāk par 200 dedzināšanas gadījumiem vienā dienā. Statistika ir nepielūdzama. Sešu gadu laikā Latvijā kūlas dedzināšana būtiski palielinājusies un satriecošākais ir tas, ka, dedzinot sauso zāli, bojā gājuši septiņi cilvēki un iznīcināts gandrīz tūkstotis ēku. Lielākie ugunsnelaimju radītie materiālie zaudējumi reģistrēti pirms pieciem gadiem. Tad uguns nopostīja īpašumus vairāk par simts tūkstošiem latu. Pērn kūlas dedzināšanas dēļ zaudējumi sasniedza 70 tūkstošus latu. Dīvaini, ka ne no ugunsdzēsēju brīdinājumiem, ne no televīzijā rādītā, ne publicētā presē vai pašu piedzīvotā mācību negūstam. Vai vairāk paļaujamies uz principu, ka ar mani nekas nenotiks? Un pārgalvīgi pielaižam sērkociņu zālei. Vai vērts bijis riskēt un vai tiešām dedzināšana attaisnojusies, paskaidrot var retais. Vairums paļaujas baram instinktam, jo vieglāk taču ir nodedzināt, nevis sakopt. Un tas nekas, ja “sakopts” tiek līdz galam, nodedzinot arī ēkas.
Tik neomulīgi pievakarēs vērot vientuļos uguns apļus, kas atmirdz katrā ceļmalā. Un cilvēkus blakus tiem nevar redzēt, tātad apzināti atļauta vaļa tikai ugunij.
