Ošupietis Andris Kaļva bija viens no pirmajiem karavīriem – internacionālistiem, kas toreizējās Padomju armijas dienesta pienākumus pildīja Afganistānā.
Ošupietis Andris Kaļva bija viens no pirmajiem karavīriem – internacionālistiem, kas toreizējās Padomju armijas dienesta pienākumus pildīja Afganistānā. Šovasar apritējuši 20 gadu, kopš viņš ir atgriezies mājās no kara, kas arī šodien šķiet bezjēdzīgs un nosodāms tāpat kā jebkura asiņaina izrēķināšanās, kurā cietuši nevainīgi cilvēki. “Nepilnu gadu biju dienējis Baltkrievijā, bet pēc tam gandrīz pusotru gadu pavadīju Afganistānā,” laikrakstam saka Andris Kaļva.
Andris Kaļva apgalvo, ka viņiem, jauniem puišiem, neesot bijis nemaz nojausmas, kas sagaida svešā zemē, jo viņš bija pirmo krievu armijas formējumu sastāvā, kas devās uz Afganistānu. “Biju šoferis, vācu un pārvadāju sašauto tehniku. Savā daļā, kas atradās netālu no Kabulas, bijām tikai divi latvieši. Arī toreiz tur jau notika karadarbība, bet es nekādās kaujas operācijās nepiedalījos. Mana ikdiena vairāk pagāja uz riteņiem,” apgalvo Afganistānas kara veterāns. Vēlāk nejauši tur saticis savu novadnieku, klasesbiedru Vairi Madalānu.
Apmētā ar akmeņiem
Tik un tā nāve tur uzglūnējusi ik uz soļa, jo ceļš bieži bijis mīnēts. Dzīvojuši teltīs turpat, kalnos, un ik palaikam savākto tehniku paši veduši uz Padomju Savienību, bet pēc tam mērojuši ceļu atpakaļ.
“Ja gaisā virs mums nebija helikoptera, kas apsargā, tad skaidri bija zināms, ka mūsu kolonnai, kas pārvietojās pa kalnaino apvidu, uzbruks un to apšaudīs. Parasti granātmetējs tēmēja pirmajai un pēdējai mašīnai kolonnā, lai tā netiek tālāk. Reti bija gadījumi, kad varējām mierīgi un klusi pārvietoties,” atceras Andris Kaļva. Arī vietējo iedzīvotāju attieksme pret padomju karavīriem bijusi naidīga, bet pusaugu puišeļi centušies apmētāt ar akmeņiem.
Nosvieda no kraujas
Andrim Kaļvam joprojām ir smagi runāt par traģiskajiem notikumiem Afganistānā, lai arī pagājis tik daudz gadu. Viņš par to stāsta maz un ik pa brīdim klusē. “Mūsu rotas komandieris pirms manas dzimšanas dienas februārī gāja bojā. Tikai otrā dienā viņu atradām, apšaudes laikā nosviestu no kraujas. Un arī divi jauni zēni, kas tikko bija atbraukuši tur dienēt, savas dzīvības atdeva ne par ko,” tā Andris.
Neprata krieviski lasīt
Apmēram pusgadu pirms dienesta beigām Andrim piešķirts arī atvaļinājums, un viņš atbraucis uz mājām Latvijā. Smags pārdzīvojums pusotra gada garumā bijis Andra mammai, kas nepārtraukti dzīvojusi uztraukumā un neziņā par dēla likteni. “Komandieris atsūtīja uz mājām pateicību par manu dienestu, bet mamma neprata krieviski lasīt. Tā kā ilgu laiku mājinieki nebija saņēmuši no manis nekādas ziņas, tad viņa pirmajā mirklī sapratusi, ka ar mani noticis pats ļaunākais,” stāsta Andris Kaļva.
Draudzene sagaidīja mājās
Andris Kaļva apstiprina, ka dienesta gaitas Afganistānā mainījušas viņa attieksmi pret dzīvi un domāšanu. Vēl ilgi pēc tam mājās pa miegam Andris tvēris pēc ieroča zem spilvena, kā sākumā bijis pierasts Afganistānā. To, ka Andris vairs nebija tas pats bezbēdīgais puisis, kas astoņpadsmit gados aizgāja dienēt, visvairāk izjuta viņa draudzene Sarmīte, kas Andri sagaidīja atgriežamies mājās. Pēc pāris mēnešiem Ziemassvētkos viņi svinēja kāzas. “Tad es maz ko sapratu. Mācījos vidusskolā, bija eksāmeni, kad Andris dienēja. Biju aizņemta ar mācīšanos, tāpēc nebija grūti sagaidīt,” sarunā iesaistās viņa dzīvesbiedre.
Neviens neko nerunā
Andris Kaļva tagad strādā uzņēmumā “Holzwerke Lubāna”, bet sieva Sarmīte saimnieko mājās. Ģimenē aug bērni: Edijs, Arnis, Agita un Mārtiņš. Viņi zina, ka tēvs dienējis Afganistānā, reizēm tas kopīgi tiekot pārrunāts. Neilgi pēc karadarbības izbeigšanās Afganistānā daudzviet Latvijā nodibinājās šā kara veterānu klubi. “Arī Madonā divas reizes tikām aicināti kopā tie puiši, kas dienēja Afganistānā. Tad mums bija dažādas atlaides, piemēram, braukšanai sabiedriskajā transportā. Tagad tas viss ir aizmirsts, neviens vairs neko nerunā, jo mūsu valsts jau nevienu nekur nesūtīja,” komentē Andris Kaļva.
Andris Kaļva interesējas par politiskajiem notikumiem pasaulē un arī par gaidāmajiem ASV uzbrukumiem pret Osama bin Ladena teroristu nometnēm Afganistānā.
“Afgāņu tauta jau nav vainīga. Atkal afgāņu bēgļus piemeklēs bads. Arī tagad karš ne pie kā laba nenovedīs. Taču afgāņi ir pierādījuši, ka ir sīksti un neuzvarami,” secina Andris Kaļva.
