Jāņu diena Latvijā gaidīta vienmēr, un šie, tāpat kā ziemas saulgrieži, ir svētki, kurus cenšas nosvinēt vai ikviens iedzīvotājs.
Sensenis Jāņi latviešiem bija apsējības svētki, laiks, kad visi pavasara darbi padarīti, kad iespēja atvilkt elpu, pasēžot pie ugunskura, priecāties par gada garāko dienu un īsāko nakti. Šie izsenis bijuši pieticīgi svētki, jo viss salikts zemē jaunai ražai, tādēļ latvieši dzēruši vien alu, uzkožot sieru un pīrāgus.
Padomju laikā Jāņi bija aizliegti, bet jaunā vara izdomāja šos svētkus nosaukt par Līgo svētkiem. Tomēr ļaudis priecājās un tos svinēja tāpat. Pagastos arī tolaik tas bija vasaras lielākais kopīgais notikums. Darbi bija paveikti un kolhoznieki pulcējās kopā svinēt apsējības. Labākie darba darītāji saņēma pateicības rakstus, tāpat visās malās dega ugunskuri, skanēja dziesmas, svinētāji griezās dejās un jaunieši skrēja meklēt papardes ziedu līdz pat rītam.
Atmodas laikā Jāņi kļuva nedaudz savādāki. Katram Latvijas patriotam šajā vakarā šķita svarīgi mājas pagalmā mastā uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu, ietērpties tautas tērpā vai vismaz pie svārku atloka piespraust auseklīti, tā izrādot savu attieksmi straujajām pārmaiņām valstī. Tālumā skanēja tautas dziesmas un smaržoja ugunskura dūmi, ļaudis svinēja Atmodu.
Vēlākajos gados Jāņi pārvērtās par komercializētiem svētkiem. Latvijā šajā laikā iebrauca simtiem ārzemju viesu. Rīgā Doma laukumā parādījās pirmie Zāļu un amatnieku tirgi, un daudziem vasaras saulgrieži sāka saistīties ar lieliem iepirkšanās svētkiem. Vēlāk, lai to visu kaut nedaudz “atšķaidītu”, maestro Raimonds Pauls šajā vakarā sāka aicināt ļaudis uz kopīgu sadziedāšanos skaistākajās lauku estrādēs. Atdzima “Skroderdienas Silmačos”, radās joku dziesmu lielkoncerti, bet brīvdabas muzejos bija iespēja apgūt dažādas tradicionālas Jāņu svinēšanas prasmes, kā arī tradicionālu lustēšanos ar dziesmām un dančiem.
Šķiet, arī tā visa vasaras saulgriežos tomēr bija par daudz. Nu esam “nolikti pie vietas”… Lai arī šogad priecāsimies par gada garāko dienu un īsāko nakti, to darīsim klusāk un savrupāk nekā citreiz.
Daudzi no mums šodien vēl arvien nevar izskaidrot, kāpēc lecam pār ugunskuru, kāpēc siers tiek gatavots apaļā formā, kāpēc vijam vainagus, lai arī katru gadu ejam šim ciklam cauri. Taču, lai arī kā nebūtu, tas vienmēr noved līdz svētku kulminācijai – saullēkta sagaidīšanai. Dažādi esam svinējuši svētkus, bet šī tradīcija gan ir ieaugusi latviešos.
