Šobrīd, kad strādāju mediju nozarē, visbiežāk uzdotais jautājums no draugiem, radiem, paziņām ir: “Nu un kā ir būt korespondentei? Patīk?” Dzirdot šo jautājumu biežāk un biežāk, es pati saprotu, kā ir: grūti! Lielākā daļa noteikti domās: “Kā var būt grūts tāds darbs? Kas tad tur ir? Sēdi un raksti!” Tieši tādas frāzes un izteicienus esmu dzirdējusi. Bet, manuprāt, nav tik grūti fiziski, cik morāli. Kāpēc morāli, jūs jautāsiet? Tāpēc, ka cilvēki ir nežēlīgi un bezkaunīgi.
Nedēļas sākumā tu nāc uz darbu ar domu – lūk, uzrakstīšu maksimāli daudz foršas informācijas, lai cilvēki ir informēti. Tu raksti, domā, analizē, kā labāk, kā labskanīgāk, zvani, jautā. Bet galu galā par to saņem vienu vienīgu nozākāšanu no galvas līdz kājām. Varu minēt piemēru. Pirms kāda laika Alūksnes ielās kāds bērniņš bija pazaudējis kurpīti. Labu gribēdamas, ar kolēģēm nofotografējām kurpīti un ielikām portālā. Likās, ka tas ir ļoti cilvēcīgi un ētiski. Nepagāja pat stunda, kad nācās lasīt pārmetumus: žurnālistiem nav ko darīt, būtu labāk rakstījuši to, būtu darījuši tā. Ak, mīļie cilvēki – žurnālistam ir ko darīt un pat ļoti daudz! Bet kāpēc neizdarīt kaut ko labu un kādam nepalīdzēt? Varbūt tam bērniņam tas bija vienīgais kurpju pārītis.
Patiesībā būt korespondentam ir sāpīgi. Jābūt ļoti stipriem nerviem, šķiet, tev jābūt kā dzelzs lēdijai, lai nejustu neko un justos vienaldzīga par to, ka katrs tikai gaida, kā tu nokļūdīsies. Nepārtraukti jāuzklausa nebeidzamie pārmetumu kalni. Reizēm, teikšu godīgi, vispār pazūd vēlme rakstīt.
Tāpat arī vainas apziņa, kas jāuzņemas. Piemēram, vēlos uzrakstīt par kādu visnotaļ talantīgu, gaišu, labsirdīgu cilvēku. Sarunāju, dažkārt pat pierunāju (cilvēki ļoti kautrējas, baidās no tādām lietām un tas pat ir normāli) uz sarunu, uzrakstu, jo man tiešām šķiet, ka par tādiem cilvēkiem vajadzētu zināt visiem. Daru to, tikai labu gribot. Bet tad nākas vilties, jo tas cilvēks tiek noķēzīts melns. Un kurš gan ir vainīgs? Protams, žurnālists! Jo es taču viņu paaicināju uz sarunu.
Varētu minēt vēl neskaitāmus piemērus un bārstīties ar atziņām par cilvēku bezkaunību. Bet zināt, kas ir pats labākais? Es norūdos! Es mācos no kļūdām, lai arī dažkārt ir pārmetumi, kurus nav vērts klausīties, tomēr ir arī lietas, kas jāuzklausa. Lai izprastu tos, kas lasa, un uzzinātu, ko viņi vēlas lasīt. Turpretī par negāciju plūsmām manā virzienā varu teikt – viss, kas mani nenogalina, padara mani stiprāku! ◆
