Tēvs, patēvs, pustēvs, netēvs, tētuks – jau dienām domās Aldis noņēmās ar šo vārdu grozīšanu, viņaprāt, idiotisku tematu, ko skolotāja bija uzdevusi, patiesībā lūgusi uzrakstīt mājas darbā “Es un mans tēvs”.
Tēvs, patēvs, pustēvs, netēvs, tētuks – jau dienām domās Aldis noņēmās ar šo vārdu grozīšanu, viņaprāt, idiotisku tematu, ko skolotāja bija uzdevusi, patiesībā lūgusi uzrakstīt mājas darbā “Es un mans tēvs”. Laikam viņai studijām bija vajadzīga šāda skolēnu iztincināšana. Vai varbūt viņa krāja kādus citus materiālus? Varēja rakstīt anonīmi. Ha! Viņa taču pazina rokrakstus! Tā bija tīrā cūcība rakņāties dvēselēs, gaidīt no saviem skolēniem dvēseļu izķidāšanu. Vai tādu tēmu izvēloties, skolotāja bija apdomājusi, ar ko tas beigsies un ko viņa iegūs? Vai daudzi rakstīs atklāti, kā ģimenēs dzīvo? Kuram tad tagad bija normāls tēvs, ar kuru varēja lepoties? Vieniem tēvi dzēra, un citiem bija no ģimenēm projām tālēs zilajās. Klasē pēc neoficiālām ziņām vai pusei normālas tēvu līdzdalības bērnu audzināšanā nebija. Tikai vienīgais – Arņa tēvs viens audzināja savus divus dēlus, jo sieva bija mirusi. Jā! To varēja uzskatīt par varoni, jo parasti jau mātes tā uzupurējās, bet tēvi tik reti, ka par to rakstīja pat žurnālos un slavināja īpašos tēvus. Un bija jau arī par ko! Pozitīvie tēli bija tālu jāmeklē. Vai daudzi dzejnieki ir apdziedājuši tēvus? Aldis atcerējās tikai dažus banālus dzejolīšus par tēviem, ko bija mācījies bērnudārzā. Beidzot arī sabiedrība satraucās un grasījās atjaunot tēvu vai vismaz ģimenes dienu. Vai no mākslīgi sakurta ugunskura ģimenēm tiks reāls siltums? Vai viņa tēvs lasa tādus rakstus un ņem galvā?
Tas, ka Aldis pat vismazāko raksta gabalu skolotājai nenodos, bija skaidrs uzreiz. Skolotāja viņam arī neprasīja, kāpēc nav sacerējuma vai apcerējuma, un pie šī temata neatgriezās, savāca tos darbus, kuri bija, nevienu neiztincinot, kāpēc darbs nav uzrakstīts. Laikam viņa bija sapratusi, ka šāds uzdevums nav tas piemērotākais, sevišķi, ja bērni aug tajās – kā tagad saka – nepilnajās ģimenēs.
Tomēr uz papīra neuzliktās domas urdīja, gribējās galu galā tēvu satikt, varbūt izrunāties vai sajust tēva silto skatienu kaut no attāluma, reizi nedēļā parunāt pa telefonu, reizi mēnesī aizbraukt kaut kur kopā, bet nu vairs nekā. Viņš laikam tēva acīs jau bija izaudzis un kļuvis patstāvīgs. Kopš mamma caur tiesu bija piedzinusi uzturnaudu, viņa tēvs bija kā akmens mūrī iemūrējies: vairs gandrīz nekādu kontaktu. Aldis pēc ilgāka pārtraukuma bija piezvanījis, tomēr nekas sakarīgs netika runāts. Tēvam likās nebija laika: “Es tev piezvanīšu!” solījās, taču nedēļas pagāja, un Aldis nosprieda, ka ar varu mīļš nebūsi. Lai viņš iet ratā ar visu savu jauno ģimeni: sievu Elitu un nu jau arī pāris gadu veco puiku Kaspariņu! Kad tas piedzima, tad gan teica, ka viņi abi ar to būs kā īstie brāļi, un Aldis toreiz noticēja. Mazais puikiņš bija tik jauks, un arī Elita nelikās par Alda apciemojumiem dusmīga, uzticēja mazo ķiparu pavizināt ratiņos… Tad tas viss beidzās, un saprotams kādēļ: tēvam nepārprotami nepatika tiesas piespriestais uztura pabalsts, kaut arī tikai pārdesmit latus liels. Mamma to nolika tūliņ uz konta bankā, tika norunāts sakrāt datoram un vai veselu gadu par to netika runāts. Laiks gāja un Aldis rēķināja, cik jau būs iekrājies. Sasodīti gribējās, lai ātrāk iet laiks…
Mammai pa to laiku bija uzradies draugs. Uz patēva titulu viņš nepretendēja. Kopā viņi nedzīvoja, konfliktu nebija. Tieši otrādi, Valdis viņu – Aldi – uzskatīja par mammas “piedevu”, bija draudzīgs un sakarīgs vecis. Mammai beidzot bija arī sava dzīve, un Aldis vairs neredzēja viņas saraudātās acis, ko agrāk centās slēpt, visādi aizbildinoties. Arī naudas viņiem pietika, kaut gan nekad jau nav tik daudz, lai negribētu vairāk.
Vissmieklīgākais Aldim likās tas, ka par tēva uzturnaudu nopirkto datoru viņš uzreiz iesauca par Tētuku. Tas iegājās sadzīvē un arī mamma, uzzinājusi datora iesauku, smējās kā kutināta. Var jau būt, ka tāda iesauka nebija pati labākā, toties labi piestāvēja un parole “Tētuks” darbojās, un vienmēr dators pēc šīs paroles ievadīšanas kļuva paklausīgs, atvērās sarunai vai spēlei un darbojās nevainojami. Tētuks nu sēdēja uz galda un gaidīja sava pavēlnieka ierašanos. Spaidot spēlīšu pogas, Aldis varēja atslēgties no dzīves problēmām, ieiet virtuālajā pasaulē, aizmirst ikdienas sīkumus un nedomāt to, ka kaut kur tepat pilsētā ir viņa bioloģiskais tēvs. Dators bija tik ļoti kārots, Aldis ar Tētuka palīdzību kļuvis pašapzinīgāks, arī savu nākotnes profesiju saistīja ar datorzinībām, viņam uz visiem datora knifiņiem bija labs ķēriens, aparāts klausīja, draugi nāca spēlēt spēlītes. Viņiem mājās bija dators!
Nemanot tuvojās skolas izlaidums. Godam bija pabeigta pamatskola ar labu vidējo atzīmi, varēja cerēt uz iekļūšanu koledžā. Aldis bija aizsūtījis ielūgumu arī tēvam ar ģimeni, tā prasīja pieklājība, tā ieteica darīt arī mamma. Aldis gan cerēja tēvu satikt, gan baidījās, kā viņi pratīs sarunāties, ja jau tik ilgs laiks pagājis kopš tikšanās: ilgu laiku viņam bija tikai Tētuks – gudrais aparāts, tēva vietnieks. Brīžiem Aldim gribējās, lai tēvs uz izlaidumu neierastos, ka nav, lai arī nav! Tomēr viņš gaidīja. Ja tēvs atnāks, vai viņš sēdīsies vecākiem paredzētajās vietās vai iejuks pūlī? Valdis ar mammu nopirka uz izlaidumu Aldim mobilo telefonu. Interesanti, vai tēvs arī ko dāvinās vai uzskatīs, ka pietiek ar piedzīto uzturnaudu?
Izlaiduma sākumā tēvu nemanīja, un Aldis izjuta pat atvieglojumu. Bērnība bija beigusies, un tālāk jāmācās būt patstāvīgam. Izlaidums ritēja pēc iepriekš sastādīta scenārija: absolventi skolai veltīja pašu sacerētu montāžu, kurā pateicās skolai, vecākiem, sabiedrībai, tad direktors katram absolventam sniedza pamatskolas beigšanas apliecības, nevienu nekritizējot un sekmes vēlot. Ne jau visiem bija veicies tik labi ar mācībām kā Aldim, vairākiem bija jāsamierinās ar liecībām un tad vis nekāda lielā izvēle par tālāko skološanos nebija. Aldis nebija zubrītājs, viņam vienkārši viss padevās viegli, pat pārāk viegli. Arī par izvēlēto nākotnes profesiju šaubas neradās, dzīve bija izplānota un likās droša. Arī par tēvu, kurš netika manīts, Aldis bija piemirsis – brīdis bija pārāk svinīgs. Un tad viņam likās, ka ir pamanījis tēvu. Kad absolventi izkārtojās rindā zāles priekšā, viņus varēja apsveikt draugi un radi, Aldis kā kāds automāts saņēma viņam veltītos ziedus, dāvaniņas, un novēlējumus, nepiefiksējot, kas viņu sveic un ko saka. Viņš bija sasprindzis un gaidīja to vienu apsveicēju, kurš kavējās pūlī. Tomēr tas laikam nebija tēvs, tikai ļoti līdzīgs… Vai varbūt viņš vienkārši nepienāca apsveikt? Baidījās? Kaunējās? Nespēja saņemties un dēlu uzrunāt?
Izlaiduma oficiālā daļa beidzās. Sākās – kā tas ir pieņemts – fotografēšanās. Kā tas viss Aldi kaitināja! Negribējās nekādas izrādīšanās, nekādas laimīgā tēlošanas. Tomēr mammas dēļ, kura likās tik starojoša, viņš saņēmās: nofotografējās gan kopā ar klasi, saviem draugiem, gan trijatā: mamma, Valdis un viņš – absolvents, tā sakot, ģimenes bildē. Sasprindzinājums tēva gaidās bija atslābis. Viņi jokoja, runāja par balli, kas drīz sāksies un droši vien ilgs līdz rītam.
Aldis mājās pārnāca agri, vēl pirms divpadsmitiem. Nebija tomēr vajadzīgā noskaņojuma, lai jērītos un tusētos. Tās pāris mutes vīna, ko viņš kopā ar čaļiem bija iebaudījis, nedeva prieku. Viņš jutās noguris, un kaut kas smags grauza acīs. Uz galda stūra, snaudā iegrimis, sēdēja Tētuks – viņa dators, kas paklausīgi gaidīja savu pavēlnieku, kabatā mīlīgi stilbam pieglaudās dāvinātais mobilais telefons. Mamma viņa istabā vāzēs bija salikusi absolventam pasniegtos ziedus. Žēl, ka viņš nebija pamanījis, kas tos ir dāvinājis. Tikai Valda pasniegtās septiņas tumši sārtās rozes viņš bija ievērojis ar stingru rokas spiedienu piedevām. Viņa dāvinātie ziedi bija ielikti atsevišķā vāzē. Skaisti! Tik skaistas rozes kā mākslīgās!… Kaut kas bija jādara! Miegs nepavisam nenāca. Lai netraucētu mammu, arī radio negribējās ieslēgt. Pēkšņi Aldis saprata, kas ir jādara: jāuzraksta vēstule tēvam, varbūt nenosūtāma, tomēr viss, kas ir krājies, ir jāizsaka. Cik ilgi var nēsāt akmeni azotē? Tas ir jāiesviež tēva dārziņā!
Uz datora ekrāna krājās vārdi aiz vārdiem: pārmetumi, dusmas, lūgums, vēlējums… Pārlasījis uzrakstīto, Aldis saprata, ka tā nav vēstule tēvam, bet vienkārši dvēseles atbrīvošana, un nospieda taustiņu “Delete”! Izgaisti, pazūdi! Un viss ekrāns atkal bija gaišs, tīrs. Kā par brīnumu, arī domas bija noskaidrojušās. Datora paroli “Tētuks” Aldis izdzēsa. Turpmāk nebūs nekādas paroles, nekāda Tētuka. Viņam ir labs patēvs Valdis, un tāds bioloģiskais tēvs nemaz nav aktuāls. Lai viņu par tēvu sauc Kaspariņš! Lai viņš ar savu jauno ģimeni dzīvo laimīgs! Basta! Viss bija beidzies! Pirmais dēls kļuva pieaudzis, kaut gan ne visu no lielās dzīves saprata.
