Dzeltenās Žurkas gads, kā jau biju gaidījis, ir sarūpējis „dāvanu”. Tas ir kā sitiens zem jostasvietas. Mūsu zemē katrs otrais prot stūrēt. Kaut vai velosipēdu vai skūteri.
Dzeltenās Žurkas gads, kā jau biju gaidījis, ir sarūpējis “dāvanu”. Tas ir kā sitiens zem jostasvietas. Mūsu zemē katrs otrais prot stūrēt. Kaut vai velosipēdu vai skūteri.
Tas nozīmē, ka jaunajam pārbaudījumam potenciāli pakļauts ir katrs stūrmanis sauszemes ceļos (neatkarīgi no dzimuma un vecuma). Par ko mums tāda sodība?! Nepietiek, ka līdz šim lika trenēt plaušas un pūst trubā, baudot, kā izelpas laikā silts un lēns vilnis pārveļas pār pūtēju un skatītājiem, nu arī vajadzēs spļaut uz lakmuspapīriņu kā vulkānam vai raganai un čurāt burciņā kā kaut kādam nolāpītam sunim. Bet ja nu iznāk piespļaut pilnas acis? Bet ja negribas to darīt? Ja nav tādas dabiskas vajadzības… čurāt? Vai dzirdīs ar karstu tēju, lai sagribētos? Bet, ja nevar ietrāpīt burciņā, ko tad?
Vai turpmāk šoferiem, iegūstot tiesības, rīkos arī trāpīgas čurāšanas mācības un treniņus? Un ko darīt, ja gadās apčurāt pirkstus? Vai stūrmaņiem kopā ar burku izsniegs arī vienreizējās lietošanas cimdus un salvetes komfortam un estētikai? Vai būs jāčurā uz ceļa visu acu priekšā (mīlīši, arī dāmām?!)? Vai ļaus to izdarīt, sēžot salonā? Cerams, ne jau savējā, bet kontrolētāju salonā. Un kas notiks, ja nejauši gadīsies pārlaist pāri malām? Varbūt tomēr to atļaus darīt krūmos? Nu vai ziniet, es gan tad ņemtu kājas pār pleciem. Ne man vairs auto vajadzētu, ne tiesības. Itin neko. Lai ņem visu! Par laimi, es neesmu stūrmanis. Tiesības stūrēt pieder manai laulenei. Bet arī sievu neļaušu izsmiet! Ja nu bez analīzēm tomēr nevar, tad labāk lai izsūc asinis. Lai ņem! Tas tomēr pieņemamākais no visiem pazemojumiem. Taču vislabāk ir būt un palikt kājāmgājējam. Satiksmes autobusi, vilcieni, taksometri – to visu varam izmantot arvien, protams, ne jau par baltu velti!
Vai tiešām tā spļaušana un čurāšana spēs ierobežot no narkotikām atkarīgos stūrētājus? Lai jau tā būtu.
