Mūsmājās ienāca dzeltens balons, sasveicinājās un, priecīgi palēcies, nosēdās uz galda.
Mūsmājās ienāca dzeltens balons, sasveicinājās un, priecīgi palēcies, nosēdās uz galda. Tad šķelmīgi pamirkšķināja ar savām apaļajām, dzeltenīgajām ačelēm un aicināja rotaļāties. Tā dzeltenais balons sāka dzīvot mūsmājās.
Bet kādu dienu šis mīlīgais dzeltenais balons ar savām apaļajām, dzeltenīgajām ačelēm vairs šķelmīgi nemirkšķināja un neaicināja rotaļāties.
Gluži otrādi – dzeltenais balons skumīgi sēdēja uz grīdas un tā elsoja, ka manāmi saplaka.
Par laimi pa ielu tobrīd skrēja zils balons ar rožu pušķi un zilām mīlīgām actiņām. Viņš gan nebija tik apaļīgs, taču mīlīgs, un bija ar mieru ienākt paciemoties pie dzeltenā balona ar šķelmīgi dzeltenīgajām ačelēm.
Ak, kas nu sākās par jandāliņu! Abi baloni priekā lēkāja pa grīdu, no grīdas uz galda, uz grāmatu plaukta. Tikai vēlā vakarā mīlīgais dzeltenais balons ar apaļajām, dzeltenīgajām, šķelmīgajām ačelēm un zilais, ne tik apaļīgais balons ar rožu pušķi un zilām mīlīgām actiņām iemiga istabas stūrī. Viņi bija kļuvuši par nešķiramiem draugiem.
Tagad jampadraču laikā es klusi nolienu virtuvē. Reizēm baloni ieveļas manā gultā, tādās reizēs es pārguļu uz grīdas… Ir dienas, kad tiem iepatīkas manas čības, tad es staigāju basām kājām. Bet citādi tie ir sirsnīgi, runīgi un visnotaļ mīļi, krāsaini un labi baloni.
Reizēm tie pavisam rātni sēž uz rakstāmgalda un palīdz rakstīt.
Nupat viņi runāja, nu, dzeltenais balons ar mīlīgi šķelmīgām dzeltenīgajām ačelēm un ne tik apaļīgais zilais balons ar rožu pušķi un mīlīgām zilām actiņām, ka viņi ielūgšot ciemos kādu trešo balonu.
Ak vai, tad man būs jādzīvo gaitenī!
