Cilvēki smejas dažādi. Vieni – skaļāk, otri – klusāk, vieni – vairāk, otri – mazāk. Ir tādi, kas smejas katru dienu, un tie, kam skanīgi smiekli ir reta parādība.
Cilvēki smejas dažādi. Vieni – skaļāk, otri – klusāk, vieni – vairāk, otri – mazāk. Ir tādi, kas smejas katru dienu, un tie, kam skanīgi smiekli ir reta parādība. Arī smiekli ir dažādi: par nopietnām un amizantām situācijām, par nejauši saklausītu joku vai notikumu. Izrādās, ka smieties iespējams arī par ikdienišķo.
Tieši par to pagājušajos Pilsētas svētkos dzirdēju smejamies divas gados vecākas sievietes. Tie nebija it kā notikumam garāmejoši smiekli, bet līdzinājās varenam ūdens kritumam. Sievietes smējās, nespēdamas atgūt elpu, līdz viena no viņām, slaukot smieklu asaras, paziņoja, ka nespēj paelpot. Abas smējējas uzlūkojot, smaidīt sāka arī apkārtējie cilvēki. Varbūt tāpēc, ka smiekli esot lipīgi, varbūt tāpēc, ka šodienas ikdienā tik maz dzirdam cilvēkus smejamies. Ja arī kādam tas padodas, tad pārējie viņu uzlūko gandrīz vai ar nosodījumu, kā tā var sabiedriskā vietā, cilvēkos, kuriem jātiek galā ar tik daudz problēmām. Vienmēr kādam atrodas kaut kas iebilstams. Stāvēju netālu no smejošajām kundzēm un ļāvos, lai mani apskalo viņu smieklu viļņi, jo arī pašai nemaz tik bieži neiznāk no sirds pasmieties.
Vēl šobrīd iekšēji dzirdu skanīgos smieklus un domāju, cik viegli šīm sievietēm dzīvot. Iespējams, kļūdos, sakot viegli, jo arī viņām nākas no daudz kā atteikties, izdzīvot negaidītus pārdzīvojumus, tikt pāri citu skaudībai un pasaulē valdošajam ļaunumam, tomēr saprotu, ka smejoties – vieglāk, jo dzīvesprieks spēj paveikt lielus darbus. Cilvēki, kas priecājas par to vien, ka ir piedzimuši un var dzīvot šajā pasaulē, šajā vietā, priecājas par labi aizvadītu dienu un to, ka nākamajā dienā atkal pamodušies, dzīvo pilnvērtīgu dzīvi. Viņi spēj būt neiecietīgi pret citu žēlabām un gaudām. Viņi rosīgi, it kā rotaļājoties spēj aizvadīt katru sava mūža dienu. Viņi ne tikai rosās, bet gūst prieku darbīgā dzīvē.
Arī man ne vienmēr izdodas priecāties par visu, bet padomājot saprotu, ka arī skumt jau patiesībā nav par ko. Ir jāpriecājas par dzīvi – nevis par tās dāvātajām balvām un ieguvumiem, bet par pašu dzīvi. Apgalvojums “šis mirklis ir brīnums tāpat kā viss, ko redzu sev apkārt” palīdz vairot šo prieku. Protams, visu pārvērst brīnumā neizdodas uzreiz, jo visiem taču tīk redzēt, cik ļoti otrs ir noraizējies, cik ļoti cieš, kā pārdzīvo. Tieši tāpēc katru dienu cenšos sev atgādināt, ka viss notiek, kā tam paredzēts, ka dažkārt uzmācīgais bezcerīgums man neaizliedz darīt visu, lai to pārvarētu. Nebaidieties būt bērnišķīgi, jo katrā no mums taču ir saglabājies kaut kas no bērna nebēdnības. Mēģināsim apzināti smieties biežāk, lai neviena diena nepaietu bez smiekliem! Es šodien smējos, bet jūs?
