Aizritējušas divas nedēļas, kopš esam mājās no Vācijas koncerttūres, bet emocijas, izjūtas un pārdzīvojumi atmiņā vēl spilgti.
Aizritējušas divas nedēļas, kopš esam mājās no Vācijas koncerttūres, bet emocijas, izjūtas un pārdzīvojumi atmiņā vēl spilgti.
Skatiem apmīļojam pērn iepazītos un apjūsmotos Tīringenes mežus un kalnus. Šķiet, rudens visu savu krāsu bagātību izlējis pār tiem. Vācijas Sarkanā Krusta jauniešu mītnē Gaizelvindē ierodamies gandrīz kā mājās – tur valda tik zināma lietu kārtība. Tāpat kā pērnruden, arī šoruden mūs sagaida Egons Krims, dzimis alūksnietis. Viņa klusais prieks, kas staro no acīm, runā izteiksmīgāk par vārdiem: jūs esat gaidīti šeit, Bavārijā. Ar šī cilvēka gādību latviešu kora dziesmu sastop un iepazīst tās puses ļaudis.
Dziedātprieku nevar apslāpēt
Bišofshaimas gleznainajos kalnos ieslēpies luterāņu draudzes viesu nams, kuras saimnieks Stefans Šrots, uzrunājot mūs, saka: “Mūsu nama svarīgākais bauslis ir rīkoties tā, lai tu būtu patiess, raugoties otram acīs. Ar šiem vārdiem mēs jūtamies uzrunāti, jo mūsu kolektīva nerakstītais likums ir tieši tāds.”
Pirmais koncerts notiek nelielā baznīcā Mīlfeldē, kur dziesmu skaņas kamoliem veļas un savij visus klātesošos sirsnības tīkamiem pinekļiem. Koncerta laikā diriģenta Jāņa Baltiņa rokas un acis sarunājas ar savējiem. No malas raugoties, šķiet, tas tāds viegls darbs – putna lidojumam rada. Bet tajā ielikts tāds spēks, ka sviedru lāses laužas uz diriģenta pieres.
Redzot nesaudzīgo sevis dedzināšanu, nemaz nav iespējams salti atdziedāt notis – ikvienam “Atzeles” dziedātājam gribas dzirksteļot, liesmot un iekust mūzikā. Prieks par dziedāšanu pārlido no mums uz klausītājiem. Pirmais to vārdos ietērpj Mīlfeldes draudzes mācītājs, pateicoties par koncertu. Pēc tam klāt nāk daudzi citi un dalās priekā.
Tiksimies pēc gada
Otrs koncerts notiek Vircburgā, Svētās Ģertrūdes baznīcā, kur skaņa pār klausītāju rindām plūst un viļņojas. Tā ir citāda pieredze, jo dziedam katoļu dievkalpojumos vācu un poļu draudzēm.
Trešo koncertu rīko privātās mūzikas skolas direktors Stefans Hibi. Alūksnes mūzikas skolas direktore Gunta Boša tiek aicināta uz skolu, kur skaņu pasaulē klausās un paši atkaņo mūziku bērni ar īpašām vajadzībām. Viņi ir arī klausītāju rindās Hoenrotes katoļu baznīcā. Šajā baznīcā akustika ir tik laba, ka, šķiet, skaņas spārnos ceļas, tāpēc dziedāt ir neparasti viegli.
Ziedojumu trauks pildās
Latvijā labdarība lielākoties ir materiāli nodrošināto cilvēku dzīves privilēģija. Vācijā, kur ir labklājība, tā ir kļuvusi par katra kristieša dzīves sastāvdaļu. Tāpēc pie ziedojumu trauka ar uzrakstu “Alūksnes evaņģēliski luteriskās baznīcas ērģelēm” piestāj ikviens.
Šķiroties izteikto aicinājumu: “Tiksimies pēc gada!” – vairāk nekā vārdi apliecina mūsu tautiešu prieks par koncertu un neizteiktās ilgas pēc Latvijas.
