Pedagoģiski psiholoģiskā palīdzības centra psiholoģes E. Petručeņa un I. Bružāne, kā arī krīzes centra “Skalbes” psiholoģe M. Bite, ārste psihiatre H. Husainova un psihoterapeite I. Rateniece ir pārliecinātas, par pedagogu pašizdegšanu.
Pedagoģiski psiholoģiskā palīdzības centra psiholoģes Evita Petručeņa un Iveta Bružāne, kā arī krīzes centra “Skalbes” psiholoģe Mārīte Bite, ārste psihiatre Helēna Husainova un psihoterapeite Ingrīda Rateniece ir pārliecinātas, par pedagogu pašizdegšanu un iespējamo fizisko un emocionālo vardarbību.
12. klases skolniece Liene Čakāne, pētot skolotāju un skolēnu attiecības, vai bērni un jaunieši ir izjutuši pedagogu vardarbību, atzina, ka “skolēna pašsajūtu izglītības iestādē nosaka attiecības ar draugiem un skolasbiedriem. Bieži vien skolēns jūtas nesaprasts, neveiksminieks, citāds, nav taisnīgi novērtēts un ievērots. Tas, vai pedagogs spēs strādāt ar klasi, kurā ir šādi bērni, atkarīgs no viņa personības. Daudzi skolotāji jūtas nedroši, un šīs jūtas pārvērš valdonībā, izsmiešanā, apsaukāšanā, rāda savu pārākumu un grauj skolēna pašapziņu. “Jauniešiem rodas priekšstats, ka viņi neprot veidot savu personīgo dzīvi, atrodas stresā. Lielākā daļa pedagogu “piekopj” šo garīgo vardarbību, tā šķiet pašsaprotama un vienīgais veids, kā cīnīties ar nevaldāmu klasi,” atzīst L. Čakāne.
Skolotājam ir vajadzīga palīdzība
“Tas, ko saka skolēni, lielākoties ir patiesība. Esmu domājusi, kāpēc veidojas šādas attiecības, un, ņemot vērā pētījumu, ko maģistra darbā veikusi pamatskolas direktore, jāatzīst, ka pedagogs jūtas aizvainots par atalgojumu. Un skaidrs, ka aizvainots cilvēks daudz laba skolā ieviest nevar,” saka mācību pārzine.
Viņa min piemērus no aptaujas, kurā skolotājs ir salīdzināts ar ēzeli, kas neiebilst ne pret ko. Jautājumā, kādu dzīvnieku atgādina pedagoga darbs, galvenokārt saņemtas atbildes – darba zirgu ar smagu un lielu vezumu. “Atceroties savu skolas laiku, atzīstu, ka skolotājs var iedzīt kompleksus, kas liks sevi manīt visu dzīvi. Ja pedagogs dzīvo ar dusmām, uz katru stundu dodas kā uz barikādēm un nemēģina veidot jaunas attiecības, problēmas ar skolēniem un viņu disciplīnu nemazināsies. Pedagogi gaida atbalstu – gan no valdības, gan pašvaldības, tomēr neviens nemin, ka būtu nepieciešama psiholoģiska palīdzība. Arī skolotājs var būt kompleksu kamols, un viņam ir vajadzīga palīdzība,” uzskata S. Ziepniece.
Emocionālā vardarbība ir ikdienā
“Bērni emocionālu vardarbību saņem ne tikai no pedagogiem, bet arī vienaudžiem. Lielākoties tā nav apzināta. Jebkura veida vardarbība ir noziegums, un, lai cik bēdīgi nebūtu, skolā pastāv arī fiziska ietekmēšana,” saka krīzes centra “Skalbes” psiholoģe Mārīte Bite.
Viņa norāda, ka bērna raustīšana, aizskaršana dusmās skolēnam var šķist nozīmīga, aizskaroša un sāpīga. “Ir bijuši gadījumi, kad skolēni stāsta par deju nodarbībām, kad pasniedzējs sit pa muguru, lai bērns stāvētu taisni. Bet bērnam tas šķiet pazemojoši,” secina M. Bite.
Emocionālā vardarbība ietver terorizēšanu, divkosību, manipulāciju, izolāciju, izstumšanu, rāšanu, neadekvātus sodus un ignorēšanu. Psiholoģe uzsver, ka tas, kas notiek skolā, ir sastopams arī pieaugušo ikdienas dzīvē.
“Ir pat mācību grāmatas un uzdevumi, kas zināmā mērā ir nedaudz vardarbīgi. Matemātikā ir cietā rieksta uzdevumi, kas apliecina, ka gadījumā, ja uzdevums nav pa spēkam audzēknim, viņam ir nepietiekamas zināšanas, nav pietiekami gudrs. Bērns sarod ar šo apziņu,” saka psiholoģe.
Viņa norāda, ka vardarbībai ir vairāki iemesli: stiprais vēlas pakļaut vājākos, lai realizētu savu vajadzību, stress, dusmas, veids, kā cīnīties ar disciplīnu, reaģēt uz agresiju. “Bērni atzīst, ka daži skolotāji viņiem iedveš bailes un ir nepatīkami doties uz viņu stundām. Veidojas nekonsekventas attiecības,” atzīst M. Bite.
Spriedze rada izdegšanu
SIA “Psihiatrijas centrs” psihiatre Helēna Husainova norāda, ka izdegšanas sindroms rodas ilgstošas emocionālas spriedzes rezultātā. Tam pakļautas trauksmainas, emocionālas, humānas un intravertas personības. “Izdegšanas iemesls var būt spriedze starp kolēģiem un atbalsta trūkums. Darbs, kas nedod gandarījumu, netiek pienācīgi novērtēts un šķiet nepaveicams. Arī cilvēka neatrisinātie iekšējie konflikti un citi iemesli,” skaidro H. Husainova. Turklāt pazīmes, ka cilvēks ir pašizdedzinājies, ir bezcerības sajūta, pārāk liela pienākuma izjūta, vēlme izvairīties no darba, jo neredz tam jēgu, ir nemiers, trauksme, kā arī depresijas izpausmes.
“Mēs paši esam situācijas saimnieki, tādēļ cilvēkam jāapzinās, kas ar mums notiek, jājūt atbildība par savu rīcību, par citu pašsajūtu, par savas dzīves kvalitāti. Ar agresiju mēs graujam paši sevi,” uzsver psihiatre. Viņa norāda, ka ar fizisko darbu var atbrīvoties no emocionālās spriedzes. Palīdzēs meditēšana, aizraušanās, kas sniedz baudu. “Nepieciešams sajust savu ķermeni, atslābināt to. Pēc stresa pilnas dienas uzturēties telpā, kur kūp vīraks, skan mūzika, var gūt stabilitātes izjūtu un uzsākt jaunu darbdienu,” iesaka H. Husainova.
