Bērnībā vēlējos kļūt par medicīnas darbinieci. Iespējams tāpēc, ka mana tante bija ārste. Dzīvokli, kurā dzīvoju kopā ar mammu, no viņas kabineta šķīra tikai durvis.
Bērnībā vēlējos kļūt par medicīnas darbinieci. Iespējams tāpēc, ka mana tante bija ārste. Dzīvokli, kurā dzīvoju kopā ar mammu, no viņas kabineta šķīra tikai durvis. Lai gan nebija atļauts, tomēr stundām ilgi stāvēju pie tām, ausi piespiedusi, un iztēlojos, kas notiek kabinetā. Pēc skaņām varēju pateikt, kad tika sagatavota injekcijas šļirce, ka tūlīt uz pacientes muguras uzliks bankas un tamlīdzīgi. Nebija lielāka prieka, kad tante atļāva ienākt kabinetā, piesakot klusi sēdēt stūrī un vērot notiekošo. Tā bija interesanta pasaule, ko pēc tam izdzīvoju, ārstējot rotaļlietas. Daudzas vēlāk vajadzēja izmest, injicējot zāles, kas nebija nekas cits kā ūdens, “slimnieki” sapelēja.
Radiniece vairākkārt bilda, ka medicīna ir radīta pacienta labā. Viņa palīdzēja sasirgušajiem, cik vien bija viņas spēkos, nežēlojot laiku un pašai sevi. Šodien viņa iztiek no nelielas pensijas, tā sadalīta ar farmaceitisku precizitāti, tomēr visam tik un tā nepietiek. “Ja zinātu, ka tāda būs mūža nogale, būtu aizgājusi no medicīnas jaunībā. Diemžēl tolaik nebiju vienīgais sociālisma “produkts”, pilns padomju ideoloģijas, kas pakļāvās pārliecībai, ka būt ārstam ir cildeni,” saka pensionētā ārste, nenosodot tos, kas šodien aiziet no medicīnas. Lai tā nerīkotos, ir vajadzīga vai nu liela degsme, vai arī stingra aizmugure.
Lasot informāciju par medicīnā notiekošo, radies iespaids, ka medicīnas sistēma dzīvo pati par sevi, bet pacients – pats par sevi. Viņam ir tiesības ārstēties vai atturēties no ārsta apmeklējuma, cik ilgi iespējams. Esmu pārsteigta, ka arī ļoti labi ārsti, nokļūstot ministra amatā, krasi maina attieksmi pret veselības aizsardzības jautājumiem. Varbūt tas ir tāpēc, ka viņi baidās no radikālām izmaiņām, jo ikvienas pārmaiņas rada nemieru. Savukārt nemiers vairo bailes, ka var zaudēt labo un tik ienesīgo amata krēslu.
Manuprāt, valsts ir vesela tad, ja tajā mīt veseli cilvēki. Diemžēl valstī šādu attieksmi nesaskatu. Medicīnā problēmu kļūst nevis mazāk, bet vairāk. Īpaši šobrīd, kad slimnieks nezina, kur ar sāpēm vērsties. Agrāk viņš jebkurā dienā aizgāja pie feldšeres, bet tagad jāmeklē ģimenes ārsts vai kāds speciālists, kas rodams tikai tuvējā slimnīcā. Tas nekas, ja slimnīca atbilstoši Eiropas standartiem var atrasties vidēji
50 kilometru attālumā. Neviens neaizdomājas, ka daudziem slimniekiem šis var būt nepārvarams attālums, jo autobuss no pagasta nomales uz pilsētu, kur atrodas ārstniecības iestāde, kursē pāris reizes nedēļā. Arī ģimenes ārstu sistēma tomēr nedarbojas tā, kā būtu vēlams. Jo mazāk pacientu, jo mazāk nosūtījumu pie speciālistiem, jo mazāk jātērē līdzekļi. Aplami pārmest pacientam, ka pārāk ielaista kaite. Tā jāmeklē sistēmā.
