Par nemanāmi atzītu aksiomu kļuvusi prātula, ka no ikvienas bezizejas eksistē vismaz septiņas izejas.
Par nemanāmi atzītu aksiomu kļuvusi prātula, ka no ikvienas bezizejas eksistē vismaz septiņas izejas.
Grūti gan šobrīd iedomāties, kuru no nosacīti “septiņiem” virtuālajiem risinājumiem Latvijas valstij piespēlēs likteņa dāsnais pirksts, jo tā vien šķiet, ka valdošā kliķe jaunas izpildvaras veidošanu pārvērtusi par nenopietnu rotaļu. Teiksim, “Kas dārzā?” tādā īsti alternatīvā izpildījumā, kad nevis bērņuku bars sadodas rokās un, skaļi dziedot, defilē pa apli, bet gan, ērtos krēslos sēžot, spēlē verbālas “tūdaliņu” paslēpes, spriedelējot vienā laidā un tomēr no tiešām atbildēm izvairoties.
Nenoteiktības recepte ir veca kā pati oranžā partija. “Vispirms jāvienojas par valdības veidošanas principiem, tikai tad runāsim par personālijām,” – tieši šādu atrunu 1998.gadā pēc Tautas partijas (TP) uzvaras vēlēšanās izmantoja tās toreizējais līderis, vēlākais “ierindnieks” Andris Šķēle, kad konkurējošais, vēlēšanās gūto balsu ziņā mazliet atpalikušais politiskais grupējums stafetes kociņu no “uzvarētāju” vārīgajām rociņām bija veiksmīgi izrāvis un sāka diriģēt valdības veidošanas procesu atbilstoši savai saprašanai. Nu, protams, TP toreiz nevēlējās atklāti izrādīt vilšanos, ka konkrētam politmecenātam gar degunu aizslīd tik ļoti kārotais premjera amats.
Šobrīd sastopamies gluži vai ar konkrētas vēstures lappuses kopiju – atruna par principiem un personālijām ir identiska un, ko tur slēpt, ļoti “ērta”, lai maskētu šajā punktā visai vāji samanāmo “konstruktīvismu”, kas tiek aizstāts vienkārši ar filozofēšanu par “partijas modernizēšanu” un “piedāvājumiem, kas kaut kad būs”. Tajā pašā laikā konkrētu vīziju un priekšlikumu neviena! Arī valsts trešā augstākā amata ieņēmēju potenciālo kandidātu jautājums joprojām ir ļoti aktuāls kaut vai tādēļ, ka savstarpējās sarunās neoficiāli izkristalizētajiem kritērijiem ar spēcīgu ekonomista pieredzi un sabiedrības uzticību bagāžā – atbilstošu personāliju, šķiet, varu savās roķelēs saglabāt kārajai TP savās rindās atrast pagrūti, ja ne pat neiespējami. Ja arī no tikko kā minētā “oranžērijas pusducīša” zināma pieredze finanšu lietās ir četriem (ministriem Spurdziņam un Zalānam un eksministriem Bērziņam un Krastiņam), tad piederība attiecīgajam politiskajam spēkam tā atklātā lobisma dēļ sabiedrības apziņā automātiski jau kļuvusi par ko līdzīgu “nederīguma kvalitātes zīmei”.
Līdzšinējie koalīcijas partneri pagaidām ar alternatīvu kandidātu izvirzīšanu īpaši nesteidzas, ieņemot nogaidošu pozīciju un liekot atcerēties seno patiesību par vājiem kareivjiem, kas netiecas pēc ģenerāļu uzplečiem. “Mācītāju” kliķē norimusi vēlme redzēt valdības vadītāja krēslā savu “ģenerāldirektoru” Aināru Šleseru vai ekspremjeru celmlauzi Ivaru Godmani, “tēvzemieši” nav pārāk uzstājīgi sava (vismaz pašreizējā) līdera Roberta Zīles virzīšanā, savukārt “zaļzemniekiem” kopš savas superzvaigznes un premjera amata kandidāta “ietērpšanas rokassprādzēs” alternatīvu nav vispār nekādu. Tātad pārliecības par savām spējām un ietekmi nevienai iepriekš minētajai partijai arī nav? Vai varbūt tā tiek upurēta līdzšinējā valdības flagmaņa labā?
Opozīcijas līderi gan it kā ir gatavi premjera krēslā sēdināt kādreizējo ministru un pašreizējo eiroparlamentārieti Valdi Dombrovski, taču arī šī šķiet kombinācija, kas lemta neveiksmei – ārkārtīgi maz ticams, ka TP ļaus varas parādi komandēt saviem ilggadējiem pretiniekiem. Mēģinot visu iepriekš minēto rezumēt, atliek tikai minēt kā tautas mīklu, kuru no abstraktajām “septiņām izejām” dzīve šai dievzemītei piespēlēs. Vai, publiskās un slēgtās diskusijās paliekot “jaņos”, saujiņa kretīnu meklētāju un “uzmetēju” par sev “nekaitīgu” personāliju atkal vienosies “neordinārā” vidē, piemēram, kāda attāla pagasta kūtspakaļā? Katrā ziņā nav ne mazākās pārliecības, ka septiņu trekno gadu gaidas ar varas krīzes medikamentu palīdzību neizvēršas par valsts politisko caureju sēriju.
