…Pār pasauli todien valdīja lietus mērcējošais spēks, kura priekšā lietussargi kapitulēja bezspēcībā. Cilvēki, pukodamies uz visu pasauli, sūkstījās par samirkušajiem apaviem un centās paslēpt rokas kabatās, tajās meklēdami siltumu.
…Pār pasauli todien valdīja lietus mērcējošais spēks, kura priekšā lietussargi kapitulēja bezspēcībā. Cilvēki, pukodamies uz visu pasauli, sūkstījās par samirkušajiem apaviem un centās paslēpt rokas kabatās, tajās meklēdami siltumu. Ļaužu stāvi saplūda ar ēku sienām, ar skatieniem cenšoties izdzenāt svina pelēkos lietus mākoņus. Šķita, cilvēki bija zaudējuši prasmi pasmaidīt un īgņojās cits uz citu par niecīgāko sīkumu.
Mazās autostacijas priekšā cits citu ik pa laikam nomainīja noguruši autobusi aizlijušu stiklu acīm. Smagi izpūzdami zilganu elpu, tie atvēra plašās durvju mutes, lai aprītu vai iemestu slapjajā pasaulē tālā ceļa nogurdinātus pasažierus.
Lietus radītās pelēcības vidū jau ilgāku laiku vīdēja puiša stāvs. Lāses ritēja pār viņa seju un šūpojās īsi apgriezto matu galos. Tās piezīdās pelēkajai vējjakai, kārodamas to izmērcēt. Ik pa laikam viņš pārlaida plaukstu sejai un ciešāk savilka jakas apkakli, lai tad steidzīgi paraudzītos pulkstenī. Viņš gaidīja.
Steidzīgo garāmgājēju acis piesaistīja tumšsarkana roze gaidītāja rokā, kas līdzīgi lāpai kvēloja cauri apkārtnes pelēcībai. Puiša pirksti saudzīgi noglāstīja rozes ziedlapiņas, notraušot mazos lietus lāšu spogulīšus uz tām. Tad viņš steidzīgi sarosījās, jo pieturvietai tuvojās kārtējais autobuss, bet aiz tā loga vīdēja meitenes seja. Viņas smaids līdzinājās saulei, kuru apkārtējie tā gaidīja. Bet tā bija saule, kas tobrīd spīdēja tikai vienam cilvēkam, saule, kurai pretim tiecās tumši sarkans rozes zieds.
Un lietus pasaule atkāpās divu cilvēku priekšā, lūpas un rokas satikās par spīti pelēcībai un īgnumam. Visi vārdi šķita lieki un nevajadzīgi, jo tobrīd runāja tikai sirdis. Es līdz ar citiem noraudzījos šajā mīlestības pārpilnajā atkalredzēšanās priekā, jo zinu, ka nav lielākas laimes gaidīt, zinot, ka gaidītais atnāks. Ļāvu lietum aizskalot gadus, lai tikai uz brīdi iztēlē atgrieztos jaunībā, lai būtu viņu vietā. Klusībā lūdzu pār pasauli valdošo spēku, lai nekad neļauj novīst mīļu roku saudzētajai rozei, lai neļauj apdzist smaida saulei meitenes sejā.
…Lietus joprojām turpināja iekarot apkārtējo pasauli. Cilvēki drūzmējās pie atvērtās autobusa durvju mutes, lai ātrāk nokļūtu aiz tās valdošajā siltumā. Bet aiz viena no aizlijušajiem logiem meitenes smaida saulei blakām plauka sarkana roze. Vēl tikai mirklis un lietainās dienas vīzija bija beigusies. Atsākās sākotnējā steiga, uzvirmoja īgnums cilvēku sejās un cīņa ar izmirkušiem lietussargiem, bet tā vidū – puiša stāvs pelēkā vējjakā. Viņa rokās vairs nebija rozes, bet pāri jaunekļa galvai pletās mīlestības gaišais un saudzējošais lietussargs.
