Laikam pietiek tikai vienreiz redzēt šo pasauli no putna lidojuma, lai to iemīlētu. Neliegšos – nesen lidoju pirmo reizi. Biju daudz dzirdējusi par negadījumiem, lidmašīnu katastrofām, slikto pašsajūtu un tamlīdzīgi.
Laikam pietiek tikai vienreiz redzēt šo pasauli no putna lidojuma, lai to iemīlētu. Neliegšos – nesen lidoju pirmo reizi. Biju daudz dzirdējusi par negadījumiem, lidmašīnu katastrofām, slikto pašsajūtu un tamlīdzīgi. Mans stāsts nedaudz būs arī par to – par manu ceļu uz Lugāno – miera saliņu skaistās Šveices dienviddaļā.
Dienā, kad devos uz Cīrihi – Šveices neoficiālo galvaspilsētu, banku un naudas glabātuvju, mākslinieku un bohēmas pilsētu, nodomāju, ka visi pasaules spēki ir sacēlušies pret mani un, protams, arī pret citiem pasažieriem. Tomēr, šķiet, ka par visu notiekošo uz lidmašīnas klāja es uztraucos visvairāk. Protams, es to mēģināju slēpt, tomēr nezināmais biedēja.
Lidmašīna salūst minūti pirms pacelšanās
Rīgas lidostā jau biju ieņēmusi vietu lidmašīnā, kad pilots maigā balsī paziņoja, ka gaidīsim, kamēr pāries pērkona negaiss. Man nebūtu iebildumu sēdēt ērtajā “Boing” lidmašīnā un priecāties par iznesīgajām un laipnajām stjuartēm, tomēr uztrauca tas, ka Kopenhāgenā mani gaida pārsēšanās citā lidmašīnā un starplaiks abiem reisiem ir tikai stunda.
Lai nu kā, pērkona negaiss mitējās laikus, un es ierados Kopenhāgenā neilgi pirms reisa uz Cīrihi. Arī šajā īsajā laikā sadraudzējos ar kādu vecu, solīdu dāņu vīru, pārmijām pāris teikumus par lietaino un vēso vasaru (līst arī Dānijā un Šveicē). Tajā brīdī es vēl nezināju, ka šī vieta man sagādās vislielākos sirdēstus. 300 pasažieri iekārtojās skaistajā lainerī uz Cīrihi. Lidmašīnas pilots sveicinot pateicās par izvēlēto aviokompāniju un novēlēja patīkamu lidojumu. Tomēr…
Tiklīdz lidmašīna bija iedarbināta un gatava sākt lidojumu, pilots atzina, ka lidmašīnai radušās tehniskas problēmas. Pēkšņi nestrādāja elektroniskā sistēma. Mēs, visi lidmašīnas salonā sēdošie, pacietīgi gaidījām, līdz uz klāja ieradās inženieri, lai labotu kļūdu. Tā pagāja stunda. Pat jaukās stjuartes vaigi bija kļuvuši sarkani kā zemenes. Tad uzzinājām, ka lidmašīna nav tik ātri salabojama. Mēs – 300 cilvēki – draudzīgā pulkā devāmies uz citu lidmašīnu. Kad jau biju pacēlusies virs mākoņiem, domāju, paldies Dievam, ka elektronika pievīla minūti pirms, nevis pēc pacelšanās.
Tik tuvu Dievam nekad nav būts
Nav skaistākas vietas par to, kas ir starp sauli un zaļo vai zilo paklāju – Zemi. Lidojot ar lielo laineri, atradāmies sešu kilometru augstumā un gaisa temperatūra ārpus lidmašīnas sienām bija mīnus 23 grādi. Skatījos uz krāšņo zemes gobelēnu un iedomājos, kādēļ cilvēkiem patīk visu ierobežot, radīt krāsainus kvadrātiņus. Ja tuvumā ceļi izskatās līkumoti, tad no debesīm raugoties, tie ir taisni un gludi. Es domāju, ka Dievs, raugoties uz mums no augšas, arī, iespējams, nemaz nevēlas redzēt visus mūsu sirds nelielos negludumus un dzīves nelīdzenumus, bet redz tikai paliekošās vērtības.
Bet tad pienāk brīdis, kad zem tavām kājām ir nevis zeme, bet mākoņu sega. Mīkstas un baltas mākoņu kupenas, bet virs galvas – dzidri zilas debesis un saule. Un lidmašīna ir kā liels putns. Tajā brīdī šķiet, ka nav nekā skaistāka, un pasaule kļūst tik mīļa, ka, ja arī notiktu kāda nelaime, nebūtu bail mirt, jo ir sajūta, ka tuvāk Dievam būt vairs nav iespējams.
Tomēr ceļojuma dienas kulminācija mani sagaidīja Cīrihē. Lidostā uzzināju, ka manas somas, kas bija lidmašīnā, vienkārši nav. Devos uz “pazaudēto un atrasto lietu daļu” un tur konstatēju, ka mana soma joprojām ir Kopenhāgenā un dosies ceļā pie manis tikai ar nākamo reisu.
Starplaiks starp Rīgas un Cīrihes lidmašīnām bijis tik īss, ka darbinieki nav paspējuši to pārtransportēt. Nebiju gatava gaidīt, jo ilgojos redzēt Lugāno. Lidostas darbinieki solīja nākamajā dienā uz norādīto adresi atgādāt somu.
Ceļu no lidostas līdz Cīrihes galvenajai vilciena stacijai man rādīja kāds indiānis – gariem matiem un tērpies biksēs ar spalvu rotājumu gar sāniem. Lugāno ierados kā tūriste – tikai ar rokassomiņu un diviem sieviešu žurnāliem rokās, bet ceļojuma somu ar nemitīgiem atvainošanās vārdiem un aicinājumu doties ceļojumā atkal saņēmu nākamās dienas pusdienlaikā.
Pārticība cilvēkus dara mierīgus
Šveice ir kā miera saliņa mūžam mutuļojošo Eiropas politisko kaislību vidū, tā ir labklājības un stabilitātes simbols, pasakaini skaistu kalnu, kalnu strautu, ūdenskritumu un dziļu ezeru ainavu zeme. Tajā ir attīstīta dzelzceļa sistēma un nokļūt no vienas pilsētas uz citu ar ātrvilcienu var itin ātri un ērti, braucot caur kalnos izcirstām ejām.
Šveices Konfederāciju veido 26 kantoni, iedzīvotāju skaits ir septiņi miljoni. Šī strādīgā tauta ir izveidojusi attīstītu valsti, kur ir visaugstākā darba alga pasaulē, tā ir viena no pasaules bagātākajām valstīm. Katram kantonam ir sava pašvaldība, savi likumi, skolu sistēma un cilvēki ar dažādu attieksmi un raksturu. Dzīves līmenis visos kantonos ir vienāds, neatkarīgi no tās ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Tāda ir valsts politika, ka visiem iedzīvotājiem jāsaņem vienāda atlīdzība un jābūt vienādiem dzīves apstākļiem.
Es dzīvoju Lugāno, tā ir kūrorta pilsēta Šveices dienviddaļā Tičīno. Cilvēki tur runā itāliski. Atrodoties tur arī darbdienā, nejūt, ka kāds steidzas uz darbu, ir nervozs vai sapīcis. Gluži otrādi. Brīnos, kā viņi prot atrast laiku atpūtai, tikties ar draugiem, pasēdēt pie milzīgā Lugāno ezera. Smaidīt svešiniekiem.
To, ka šeit ir draudzīgi cilvēki, pierāda kaut vai šāds piemērs. Iepirkos veikalā un, protams, konsultējos ar pārdevēju. Grūti bija, jo viņa runāja tikai itāliski, bet es mēģināju izteikties angliski. Tomēr mēs sapratāmies. Divas dienas vēlāk kādā Lugāno ieliņā mēs tikāmies atkal, un viņa mani atcerējās, sveicinot ar itāļiem ierasto: “Čau!”.
Šiem cilvēkiem ir daudz naudas, ielās ir tikai jaunākā izlaiduma modeļu automašīnas, daļa cilvēku pārvietojas modernos motociklos. Ik dienas pa Lugāno ezeru izbrauc “kombains”, kas gluži kā putekļsūcējs uzlasa visus ūdenī iemestos gružus un ūdenszāles.
Dievnami lielākoties ir pustukši arī svētdienās, kaut gan itāliski domājošie šveicieši sevi dēvē par ticīgiem cilvēkiem. Iespējams, ka grūti lūgties, ja viss ir dots. Māju apmkārtne slīgst krāšņos ziedos un krūmos. Pludmales ir pieejamas tikai par maksu, tāpēc tās ir nodrošinātas ar visu nepieciešamo – dušām, ģērbkambariem, apģērbu glabātavām, atrakciju vietām, iespēju braukt ar jahtu, vējdēli. Pludmales vidū pat ir skaista strūklaka, kur nu vēl palmas.
Par šveiciešu apzinību un pedantiskumu liecina viens piemērs. Braucot pilsētas sabiedriskajā transportā, proti, autobusā, biļetes jāiegādājas stāvvietā. Gandrīz nedēļu diendienā braucu šajā transportā, ne reizi tajā neiekāpa kontrolieris, bet neviens no pasažieriem neuzdrīkstējās braukt bez biļetes.
Var ļauties sapņiem par “zelta zirgu”
Lugāno ir Raiņa un Aspazijas trimdas vieta. Šī gleznainā pilsēta atrodas Lugāno ezera krastā starp divām kalnu virsotnēm. Rainis dzīvoja Lugāno Kastanjolā, kas atrodas Brē kalnā, no turienes dzejniekam bija plašs skats pāri skaistajam ezeram uz Sansalvatores kalnu. Ticu, ka, skatoties uz šo kalnu, viņam radās sapnis par stikla kalnu un lugu “Zelta zirgs”.
Sapņi rodas arī tad, kad ar kuģīti brauc pa Lugāno ezeru, aplūkojot skaisto parku ar palmām un villas. Divas dienas Lugāno bija pērkona negaiss. Nekad nedomāju, ka tas var būt tik dārdoši skaļš. Ja no rīta, paskatoties pa logu, kalni vēl ir miglā, tas nenozīmē, ka līs. Pusstundas laikā migla var izgaist, tad sāk spīdēt spoža un karsta saule.
Braucot no Lugāno uz Cīrihi ar vilcienu, priecājos par Alpu pļavām. Savā nodabā ganās Alpu govis ar kaklā iekārtiem zvaniņiem, lai miglainā laikā tās varētu atrast. Govju zvaniņus var iegādāties arī suvenīru veikalos. Leknajās kalnu pļavās barotās govis dod īpašu pienu, kas radījis pasaulslaveno, ļoti gardo Šveices piena šokolādi.
Laimīgi cilvēki, nodomāju pie sevis. Bet arī izlutināti. Drošība par rītdienu ļauj viņiem smaidīt, būt laipniem un nesteidzīgiem, jo tad, kad mājupceļā jau atkal biju Kopenhāgenas lidostā, vietā, kur jāiekāpj Rīgas lidmašīnā, es atpazinu latviešus. Visi klusēja, bet pēc īgnajām sejām es sapratu, ka tie ir mūsējie…
Atpakaļceļā es redzēju saulrietu. Nevis to, kad saule paslēpjas aiz zemes malas, bet gan to, kad tā ieguļas baltu mākoņu gultā. To skatu nevar aizmirst, šķiet, ka tādus katru dienu redz tikai eņģeļi.
****
Fakti
– Šveices galvaspilsēta – Berne (tulkojumā “lācis”).
– Galvenā reliģija – kristietība.
– 60 procentus teritorijas aizņem Alpu kalni, 10 procentus – Juras kalni.
– Valsts vidū atrodas plakankalne un zemiene, kur mīt Šveices iedzīvotāji.
– 75 procenti iedzīvotāju pēc izcelsmes ir vācieši, 22 procenti – franči, 1,5 procenti – itāļi un procents – retroromāņu valodā runājošie. Šveicē sazinās četrās valodās – vācu, franču, itāļu un retroromāņu.
