Kāds gudrs cilvēks reiz skaidroja, ka sapņi ir dzīves spogulis. Sapņos mēs redzam to, ko patiesībā vēlētos piedzīvot. Reizēm jau šķiet, ka tas ir kas pavisam neiespējams un nekādi nerealizējams.
Kāds gudrs cilvēks reiz skaidroja, ka sapņi ir dzīves spogulis. Sapņos mēs redzam to, ko patiesībā vēlētos piedzīvot. Reizēm jau šķiet, ka tas ir kas pavisam neiespējams un nekādi nerealizējams. Bet arī tam ir radīts atspēkojums – ja nesapņosi, kā tad sapņi piepildīsies. Es sapņus redzu bieži, un tas arī mani ir pamudinājis pa reizei no rīta ķerties pie sapņu tulkošanas grāmatas. Ir patīkami izlasīt pozitīvu un man saistošu skaidrojumu, bet sliktais nez kāpēc izraisa neuzticību grāmatai. Gribētos jau, lai vienmēr viss būtu skaisti, bet dzīve ne vienmēr ir brīnišķīgā pasaka.
Visskaistākie sapņi, manuprāt, ir par nākotni. Pagātnē ir bijuši dažādi mirkļi, reizēm arī tādi, kurus negribas pat atcerēties, ir arī labie mirkļi, kurus diemžēl piedzīvot otrreiz vairs nav iespējams. Tāpēc pats labākais ir sapņot par nākotni, kas varbūt piepildīsies, bet varbūt ne. Sliktos sapņus mēs tā neviļus aizmirstam un vēlamies atcerēties vien tos labos. Ir patīkami tiekties pēc labā sapņa, pūlēties un mēģināt to sasniegt. Ja arī tomēr nerealizējas, nožēla nav liela, jo kāds reiz teicis, ka sapņi ne vienmēr piepildās.
Paši interesantākie man šķiet brīži, kad sapņi top par īstenību. Notikšanas brīdī to pat neapzināmies, bet pēc laika apjaušam, ka sapnis ir piepildījies. Pavisam negaidīti, lēni un tomēr reāli. Tas liek noticēt pārdabiskajam, sapņot ar vēl lielāku prieku. Tad liekas, ka spēju paredzēt nākotni un vien pēc apjukuma un apmulsuma brīža saprotu, ka tas bija redzēts sapnī.
Sapņu valstība ir brīnišķīga, bet tajā ielaiž vien tos, kas tic. Ticēt vai tomēr ne, ir katra paša ziņā. Tomēr jāatceras, ka sapņot ir atļauts, sapņot mēs drīkstam un sapņot mums vajag. Sapņi reizēm ir tie, kas pasaka, ka dzīvot vajag, lai kādu grūtību valgos arī būtu.
