Mārtiņš Freimanis no grupas “Tumsa” atzīst, ka viņa dzīvē liktenīgu mīlestību bijis daudz.
Mārtiņš Freimanis no grupas “Tumsa” atzīst, ka viņa dzīvē liktenīgu mīlestību bijis daudz. “Patiesībā jau jebkura mīla ir liktenīga, bet salaulājies es esmu ar mūziku, tas ir fakts,” laikrakstam uzsver mūziķis.
Bērnībā, protams, mocības sagādājušas mācības mūzikas skolā, kad Mārtiņš zvērējis klavierēm mūžam nepieskarties. Bet vienā mirklī viss mainījies, un tagad viņam ir sava teorija par mūziķa misiju. “Atklāti runājot, es gribētu, lai mani no skatuves nones ar kājām pa priekšu. Nesen redzēju televīzijā meksikāņu zvaigznes, kurām ir vairāk par astoņdesmit gadiem. Viņas nespēja pat nostāvēt kājās, bet cilvēki par viņu sniegumu sajūsminās. Man arī nebūtu kauns par tādu likteni,” saka Mārtiņš Freimanis.
Piedalīsies Eirovīzijā
Grupā “Tumsa” Mārtiņš muzicē jau sešus gadus. Viņš, protams, ir arī veicinājis “Tumsas” popularitāti pēdējos gados, un plašāka publika grupu iepazina ar smeldzīgo kompozīciju “Lietus dārzs”. “Nopietni strādājam kopš 1997.gada. Tad tika ierakstītas pirmās dziesmas, izveidots albums, piedalījāmies festivālā “Liepājas dzintars”, un tā vilciens aizgāja,” atceras Mārtiņš. Arī šogad tāpat kā pērn “Tumsa” piedalīsies Eirovīzijas konkursā. “Galvenais pagājušajā gadā bija parādīties konkursā, citu mērķu mums nebija. Un šogad piedalāmies tāpēc, ka cilvēki to vēlas. Publikas vēlmes ir svarīgas,” apstiprina Mārtiņš. Īpaši nopietni Eirovīzijas konkursa rezultātus viņš neņemot. Mārtiņš piekrīt citu viedoklim, ka Eirovīzija ir tāds mājsaimnieču konkurss. “Tie ir apstiprināti dati, ka 80 procenti Eiropas balsotāju ir mājsaimnieces. Nav ko darīt, un tad viņas skatās Eirovīziju,” uzskata mūziķis.
Kļūst šķērmi ap dvēseli
Mārtiņa dzimtā puse ir Aizpute. “Tagad es dzīvoju Liepājā tāpat kā citi grupas dalībnieki, bet visi esam no dažādām vietām, viens, piemēram, no Cesvaines. Tas apgāž mītu, ka vairums Latvijas mūziķu cēlušies no Liepājas,” domā Mārtiņš. Tādi stereotipi esot radušies tāpēc, ka Liepāja esot bohēmiska pilsēta.
Bet visvairāk šobrīd mūziķi satrauc, ka Latvijā esot pārāk daudz sliktas mūzikas. “Nevaru saprast, kā dažas grupas spēj plēst milzīgu naudu tikai par to, ka mūziķi atbrauc, uzliek fonogrammu un mazliet pakustas pa skatuvi. Tad kļūst šķērmi ap dvēseli, kāpēc tu gatavojies šovam, izmanto “dzīvus” instrumentus. Koncerti tomēr ir svēta lieta. Te cilvēks nenāk tikai paklausīties mūziku, viņam ir jājūt, ka atrodas koncertā. Mūziķim ir jārada situācija, lai visiem būtu forši. Citādāk jau cilvēks labāk mājās klausās disku un iedzer šņabi, nevis nāk uz koncertu,” spriež Mārtiņš.
“Caurejas zāles” – balzams
Nedēļa Mārtiņam paiet saspringti. Pirmdien un otrdien viņš tikai guļot un strādājot mājās pie pasūtījuma darbiem – pasākumu producēšanas, scenāriju rakstīšanas. Trešdien un ceturtdien dziedātājs esot Rīgā, kur notiek tikšanās, raidījumi un intervijas. Un nedēļas nogalē koncerti, koncerti, koncerti. Tūres laikā nevarot noliegt, ka grupa visiem mūziķiem ir kļuvusi ne tikai par otro, bet jau par vienīgo ģimeni, tieši tādēļ tagad esot pirms svētkiem jāatpūšas nedaudz citam no cita.
Par iedvesmas trūkumu mūziķis nesūdzas. Grūtāk esot ar pasūtījuma darbiem, tad reizumis esot jālieto “caurejas zāles” – Rīgas melnais balzams. Tad lietas sākot virzīties labāk. Vispār balzams esot “Tumsas” dzēriens. Pirms koncertiem un to laikā, protams, valda sausais likums, jo darbā, pašsaprotami, neviens nedzer.
80 procenti no privātās dzīves
Mārtiņš kā katrs radošs cilvēks pazīst arī depresijas mokas. “Es zinu, ko nozīmē “bedre”, kad galvā ir absolūts tukšums, nav nekādas intereses par dzīvi, ne par ko citu, vienīgi truli blenz televizora ekrānā,” atzīst mūziķis. Visbiežāk šāds spēku izsīkums ir pēc liela projekta īstenošanas, piemēram, albuma iznākšanas.
Mājās pēc koncertiem mūziķi gaida suns Šeila. Puskaukāziete, kā suni raksturo saimnieks, esot pieradusi pie viņa prombūtnes. Mārtiņš smej, ka galu galā suns taču varot “ieslēgt” radio un dzirdēt sava saimnieka balsi. Patstāvīgas draudzenes Mārtiņam nav. “Neesmu tik nopietns cilvēks. Turklāt, ja gribi uz skatuves darīt to, ko darām mēs, ir jāsaglabā 17 gadu vecums. Un tieši tādēļ pagaidām nopietnas attiecības nav iespējamas. Pēc kāda laika varbūt es domāšu citādāk. Nenoliedzami, tagad mūzikai pieder 80 procenti no manas privātās dzīves,” apgalvo liepājnieks.
Neatšķiras no skolotāja darba
Vēstules meitenes, protams, Mārtiņam rakstot daudz un lūdzot arī tikšanos, bet nevarot “taču pārgulēt ar pusi Latvijas”. “Tas būtu stulbi, un tas tiešām nav mans nolūks. Manas mūzikas cienītāju auditorija ir plaša, un es priecājos, ka patīku jauniešiem. Tādēļ es nopietni domāju, ko runāju un daru uz skatuves, jo tā ir liela atbildība. Tām 12 vai četrpadsmit gadus vecām meitenēm ar manu mūziku saistīsies liels dzīves posms, laiks, kad viņas kļuva par pieaugušiem cilvēkiem, un tas ir nozīmīgi.
Sevi mūziķis vienmēr ir uzskatījis par paškritisku optimistu. “Pasaulē ir tik daudz pretīga. Ja pats kļūsti labāks, tad ir apziņa, ka par vienu labu cilvēku pasaulē ir vairāk,” domā Mārtiņš. Burvestībām un lāstiem viņs neticot, bet katram esot “iekšēji rituāli, kas reizumis robežojas ar māņticību”. Pēc horoskopa 24 gadus vecais dziedātājs esot Čūskas gadā dzimis Ūdensvīrs. Pēc Mārtiņa domām, Ūdensvīri ir mākslinieki un filozofi. “Meitenei, ka iet uz randiņu ar mani, vajadzētu izlasīt filozofijas rokasgrāmatu. Labāk, lai viņa ir informēta, nekā žāvājas,” iesaka Mārtiņš. Vispār viņam patīk intelektuālas daiļā dzimuma pārstāves. Neesot nekā skaistāka par gudru un izskatīgu sievieti. “Un, ja spējam kontaktēties, tad jau acīs parādās neprāta spīdums,” atzīst mūziķis.
Viņš tic, ka likteni katrs nosaka pats. “Daudzi ienāk tavā dzīvē tikai tāpēc, lai pagrieztu stūri pa labi, pa kreisi, bet tikai paša ziņā ir, kā to kuģi vadi tālāk,” ir pārliecināts Mārtiņš Freimanis.
