“Nāk rudentiņ(i)s, būs barga ziema.” Pamostos ar dziesmas vārdiem un ļoti negribīgi izkāpju no siltās gultas. Dzīvoklī arī rudenīgs drēgnums, tik ļoti gribētos, ka blakus kurtos krāsns un tajā sprakšķētu malkas pagales.
“Nāk rudentiņ(i)s, būs barga ziema.” Pamostos ar dziesmas vārdiem un ļoti negribīgi izkāpju no siltās gultas. Dzīvoklī arī rudenīgs drēgnums, tik ļoti gribētos, ka blakus kurtos krāsns un tajā sprakšķētu malkas pagales. Jā, un kur nu vēl, ja virtuvē šņākuļotu tējkanna un pannā ceptos pankūkas brokastīm. Neesmu Harijs Poters, un uz mana burvju mājiena nekas nenotiek. Vien pašai jāceļas, vien pašai jādzen prom šīs rudenīgās sajūtas.
Šonedēļ, 23.septembrī, sāksies astronomiskais rudens. Vairs nekādu atkāpju, vairs nekādu aizbildināšanos ar siltām un saulainām atvasaras dienām. Rudens ir atnācis – garākais no visiem gadalaikiem. Septembra beigās diena kopš vasaras saulgriežu laika ir sarukusi jau par sešām stundām, palielinās lietaino dienu skaits pat līdz 17 dienām mēnesī. Vien vasara par pagājušajām dienām zaļajos kokos iemet košas krāsas kā skaistas, saules atmirdzētas atmiņas.
Arī darbā kolēģes noskurinās. Pēc siltās vasaras arī viņām grūti ieiet gadalaikā, kur debeszilo debesu dienas būs skaitītas. Negribas nemaz būt pesimistam, tomēr šīs pārmaiņas uzjundī skumjas. Kādēļ jāskrien laikam pa priekšu? Vēl ir iespējams izbaudīt zeltainā rudens burvību. Vēl ir visas iespējas doties romantiskās pastaigās un ieklausīties, ko zem kājām nočukst nokritušās lapas. Ir taču visas iespējas krūzē ieliet liepziedu tēju un vēlreiz iesmaržot saldo vasaru. Un vēl jau var iekosties sulīgā ābolā un aizdomāties, kā saule to ir briedinājusi.
Nedēļas nogalē atgriezos mājās no Rīgas. Vēros pa autobusa logu. Ainavas, kas redzētas visos gadalaikos gandrīz katru nedēļas nogali, un tomēr – katru reizi tās šķiet citādākas. Šajā sestdienā mākoņos ielīdēja koši sarkana saule. Kaut gan ceļš bija lietus mazgāts, vējš bija izgaiņājis lietusmākoņus. Kādā mājā ugunskurā dedzināja zarus un balti dūmi nosēdās uz pļavas, gluži kā migla. Tajā brīdī nodomāju, cik vienkāršs skaistums. Cik rudens var būt skaists!
Lai nāk rudentiņ(i)s, lai ir barga ziema. Jo es pieceļos ar domu, ka šogad rudenīgās noskaņas dzīšu prom ar poterisku spēku. Šodien pat paņemšu lielāko kartupeli un izcepšu kartupeļu pankūkas. Aizlīmēšu logus un gaidīšu, kad pa radiatoriem – mājas dzīvības vadiem – ielīs karstais ūdens. Jau tagad prātā plānoju, kā maksāšu rēķinus. No rītiem, skrienot uz darbu, priecāšos par izelpoto elpu – tā mērot, cik varētu būt grādu. Iekāpšu peļķē un nebēdāšu ne mirkli, jo mājās mani sagaidīs siltas, adītas zeķītes. Jā, varbūt pat kādu rītu man piemirsīsies līdzi paņemt lietussargu un vakarā būs jādusmojas uz sevi, jo būs jāatgriežas zem neganta smidzinoša lietusmākoņa. Nekas. Tas ir mans un tas ir tavs rudens. Ne pirmais, ne pēdējais. Tomēr šo mēs vadīsim ar labām domām, vai ne?
