Vārdam “rutīna” attiecībās ir negatīva noskaņa. Taču rutīnu ne vienmēr var nosaukt par sliktu. Vai rutīnai piešķirt lamuvārda vai stabilitātes nozīmi, ir atkarīgs no cilvēka personības un rakstura, norāda psihiatrs Gunārs Trimda. “Ja satiekas histēriska sieviete un pragmatisks vīrietis, sadzīvot būs grūti,” pārliecināts G.Trimda. Šādas sievietes rīcība būs impulsīva, un tas pragmatisku vīrieti var padarīt agresīvu un dusmīgu. Viņš nevarēs saprast un samierināties ar partneres pēkšņajām vēlmēm un prasībām. Pragmatiskam cilvēkam rutīna ir stabilitātes garantija. Viņš jūtas labi tad, ja zina vairākus soļus uz priekšu, bet negaidītas situācijas viņu padara nervozu. Pragmatisks cilvēks no rīta sarunā, ka pēc darba dosies iepirkties kopā ar dzīvesbiedru. Taču partneris pēkšņi paziņo, ka plāni mainījušies – jādodas uz autoservisu, pāris stundu jāpavada pie frizieres vai pēkšņi jāpaliek ilgāk darbā. Abu starpā nesaskaņas garantētas, jo abi ir pretēja rakstura cilvēki. Pragmatiskais vēlas stingri pieturēties pie sastādītā plāna. Impulsīvs cilvēks nesapratīs, kāpēc jāklausās pārmetumos, kurus, viņaprāt, nav pelnījis. Viņam šķiet, ka ir rīkojies pareizi, jo darījis, kā likušas sajūtas. Viņam stabila un līdz sīkumiem izplānota dzīve šķiet garlaicīga un nepieņemama.
Jāsaprot ilgas
“Ir cilvēki, kuriem rodas trauksme, ja dzīvē nav stabilitātes,” skaidro G.Trimda. Tas attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm. Šāds cilvēks jūt diskomfortu, ja viņam pēkšņi izjūk plānotais. “Perfekcionisti, kuri pa priekšu iet ar prātu,” par cilvēkiem, kuri atkarīgi no rutīnas, saka psihiatrs. Pat ikdienas sīkumi perfekcionistu var sakaitināt. No perfekcionista cieš gan partneris, gan pats vainīgais. Ja šāds cilvēks savas sajūtas neprot novirzīt pozitīvā virzienā, dzīvesbiedrs ar laiku to var uztvert kā garlaicību un saukt par rutīnu.
Lai neiestātos rutīna, cilvēkam jāsaprot, pēc kā viņš ilgojas, iesaka psihiatrs. Jāmēģina saprast, vai ilgas saistītas ar vēlmi izmēģināt kaut ko jaunu. Iespējams, ka rutīna saistīta ar garlaicību. Lai no tās izvairītos, jāmācās uzvesties kā bērniem. “Pavērojiet bērnus! Pieaugušajiem no viņiem jāmācās impulsivitāte. Viņi prot palaist vaļā emocijas,” novērojis G. Trimda.
Prāts pret emocijām
Prāts ir tas, kas vēlas stabilitāti un rutīnu, bet emocijas vēlas impulsīvu rīcību, uz atšķirību norāda G. Trimda. Sievietes ir emocionālākas, tādēļ biežāk pirmās pamana un sāk sūdzēties par rutīnu kopdzīvē. Savukārt vīrieši ir pragmatiskāki, tādēļ var nepamanīt sīkumus, kas emocionāli svarīgi partnerei. Psihiatrs pauž, ka svarīga loma ir audzināšanai, kas liek cilvēkam vairāk paļauties uz prātu, nevis emocijām. “Cilvēki neuzticas savām emocijām. Tas padara pasauli melnbaltu,” vērtē G.Trimda. Viņš iesaka uzticēties emocijām un kā moto izvēlēties atziņu: “Labāk dzīvē nožēlot to, ko esi izdarījis, nevis to, ko neesi izdarījis.”
Ja cilvēks neuzticas emocijām, viņš veido citus “pieturas punktus”, kas izpaužas kā dusmas, pārmērīga vēlme kontrolēt situāciju un dzīvesbiedru, un citas emocijas, kas veicina negatīvismu. “Visas emocijas ir labas. Pat dusmas, jo tās liecina par aktivitāti. Svarīgi, kā cilvēks tās izlādē. Cilvēki iemācās sakopt māju un šādi izlādēt dusmas,” piemēru emocijām min psihiatrs. Taču audzināšana bieži paģērē agresīvās emocijas noliegt, nevis pamāca, kā ar tām sadzīvot.
Emocionālā inteliģence
Situāciju var glābt emocionālā inteliģence, pauž psihiatrs. Tā ir māka saprast savas emocijas. Emocionālo inteliģenci var raksturot kā prāta un emociju proporciju līdzsvaru. Tas nozīmē, ka cilvēks ir izpratis savas emocijas un rīkojas tā, lai abas jomas – prāts un jūtas – būtu harmonijā.
Emocionālā inteliģence nozīmē, ka cilvēks ir gan līdzjūtīgs, gan spēj norobežoties no svešām emocijām. Tas nozīmē, ka cilvēks saprot, kāpēc jūtas slikti vai labi. Emociju atpazīšana ļauj attīstīt izturību pret stresu – mudina dzīvot pilnasinīgu dzīvi. Emocionāli inteliģentam cilvēkam apkārtējo uzbrukumus ir vieglāk pārvarēt. Turklāt emocionāli inteliģents cilvēks prot izteikt kritiku, kas nenoniecina otra raksturu, bet risina konkrēto situāciju.
Jāsaprot ilgas
“Ir cilvēki, kuriem rodas trauksme, ja dzīvē nav stabilitātes,” skaidro G.Trimda. Tas attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm. Šāds cilvēks jūt diskomfortu, ja viņam pēkšņi izjūk plānotais. “Perfekcionisti, kuri pa priekšu iet ar prātu,” par cilvēkiem, kuri atkarīgi no rutīnas, saka psihiatrs. Pat ikdienas sīkumi perfekcionistu var sakaitināt. No perfekcionista cieš gan partneris, gan pats vainīgais. Ja šāds cilvēks savas sajūtas neprot novirzīt pozitīvā virzienā, dzīvesbiedrs ar laiku to var uztvert kā garlaicību un saukt par rutīnu.
Lai neiestātos rutīna, cilvēkam jāsaprot, pēc kā viņš ilgojas, iesaka psihiatrs. Jāmēģina saprast, vai ilgas saistītas ar vēlmi izmēģināt kaut ko jaunu. Iespējams, ka rutīna saistīta ar garlaicību. Lai no tās izvairītos, jāmācās uzvesties kā bērniem. “Pavērojiet bērnus! Pieaugušajiem no viņiem jāmācās impulsivitāte. Viņi prot palaist vaļā emocijas,” novērojis G. Trimda.
Prāts pret emocijām
Prāts ir tas, kas vēlas stabilitāti un rutīnu, bet emocijas vēlas impulsīvu rīcību, uz atšķirību norāda G. Trimda. Sievietes ir emocionālākas, tādēļ biežāk pirmās pamana un sāk sūdzēties par rutīnu kopdzīvē. Savukārt vīrieši ir pragmatiskāki, tādēļ var nepamanīt sīkumus, kas emocionāli svarīgi partnerei. Psihiatrs pauž, ka svarīga loma ir audzināšanai, kas liek cilvēkam vairāk paļauties uz prātu, nevis emocijām. “Cilvēki neuzticas savām emocijām. Tas padara pasauli melnbaltu,” vērtē G.Trimda. Viņš iesaka uzticēties emocijām un kā moto izvēlēties atziņu: “Labāk dzīvē nožēlot to, ko esi izdarījis, nevis to, ko neesi izdarījis.”
Ja cilvēks neuzticas emocijām, viņš veido citus “pieturas punktus”, kas izpaužas kā dusmas, pārmērīga vēlme kontrolēt situāciju un dzīvesbiedru, un citas emocijas, kas veicina negatīvismu. “Visas emocijas ir labas. Pat dusmas, jo tās liecina par aktivitāti. Svarīgi, kā cilvēks tās izlādē. Cilvēki iemācās sakopt māju un šādi izlādēt dusmas,” piemēru emocijām min psihiatrs. Taču audzināšana bieži paģērē agresīvās emocijas noliegt, nevis pamāca, kā ar tām sadzīvot.
Emocionālā inteliģence
Situāciju var glābt emocionālā inteliģence, pauž psihiatrs. Tā ir māka saprast savas emocijas. Emocionālo inteliģenci var raksturot kā prāta un emociju proporciju līdzsvaru. Tas nozīmē, ka cilvēks ir izpratis savas emocijas un rīkojas tā, lai abas jomas – prāts un jūtas – būtu harmonijā.
Emocionālā inteliģence nozīmē, ka cilvēks ir gan līdzjūtīgs, gan spēj norobežoties no svešām emocijām. Tas nozīmē, ka cilvēks saprot, kāpēc jūtas slikti vai labi. Emociju atpazīšana ļauj attīstīt izturību pret stresu – mudina dzīvot pilnasinīgu dzīvi. Emocionāli inteliģentam cilvēkam apkārtējo uzbrukumus ir vieglāk pārvarēt. Turklāt emocionāli inteliģents cilvēks prot izteikt kritiku, kas nenoniecina otra raksturu, bet risina konkrēto situāciju.
