Es sēdu vilcienā un domāju par tevi.
Es sēdu vilcienā un domāju par tevi,
Mans sapnis tā kā medus lāse mirdz,
Un prātā nāk man domas gaiši rozā,
Tai krāsā, kas tik nevainīga ir.
Es nevaru bez tevis tomēr dzīvot,
Kā nevar dzīvot zivtele bez ūdens.
Un gribu atkal tevi redzēt,
Kā redzās Mēnesis un zvaigznes.
Varbūt tu domā, ka pret tevi auksta
Ir ledū kaltā mana sirds,
Bet tad tu tikai gauži maldies,
Jo tikai tev kā zvaigzne viņa mirdz.
Es neatzīstu skaistus vārdus,
Jo tie tik bieži līdzi maldus nes,
Bet atzīstu tik dziļas jūtas,
Kas sirdī ilgi glabātas.
Varbūt ne tā kā pieņemts vēlos
Tik klusi romantisku mīlu.
Es labāk “ķeru” acu skatus,
Kā lūpas skūpstiem “smērēju”.
Man saka – tagad citi laiki,
Nav tādai mīlai vietas vairs.
Tik zinu es, ka tā nav tiesa,
Jo tāda mīla nezudīs.
Vai tā sev vietu sirdī gūs,
Vai kādā dzejas pantiņā,
Tam viena alga, jo paties,
Tā spēs pret naidu cīnīties.
Klab sliedes, stabi garām steidz,
Bet dzeja nav par to, mans draugs,
Kā likties var tas pirmā mirklī,
Tur iekšā cita doma mirdz.
Es ceru, ka tu saprati,
Ko vēlos es še pasacīt,
Ka tāda mīla mūžam kvēlos,
Ko vārdos nevar izsacīt.
