Ceļā uz gada gaišākajiem, jaukākajiem un skaistākajiem svētkiem aizvadīta pirmā adventes svētdiena.
Ceļā uz gada gaišākajiem, jaukākajiem un skaistākajiem svētkiem aizvadīta pirmā adventes svētdiena. Līdz ar silto sveces liesmiņu mājās smaržo egļu vai priežu vainags. Smaržo pēc meža. Ik rītu, uzlūkojot to, ar tīksmi atceros mežā pavadīto laiku, kad meklējām egļu un priežu zarus. To vajag sajust, bet ne tik vienkārši izstāstīt, cik jauki būt mežā, ne tikai ogojot vai sēņojot, bet tāpat vien – rīta izbraucienā vai pastaigā ziemīgā mežā. Tas, protams, ir sajūsmināta dabas mīļotāja skatiens un izjūtas. Taču nereti rodas priekšstats, ka šo bagātību nenovērtējam. Zāģējam un cērtam uz nebēdu pēc principa – pēc manis kaut vai ūdens plūdi! Ka tikai maksā! Neaizdomājamies, ka kādreiz tā visa var pietrūkt. Kā būs tad, kad atjēgsimies pie sasitas siles? Ir vajadzīgi daudzu gadu desmiti, lai koks izaugtu.
Mežu speciālisti ir norūpējušies par to, ka izcirtumu skaits palielinās, bet iestādīt vietā jaunus kociņus nevīžojam. To vairāk veic valsts mežos, toties to nevar teikt par privātajiem. Piebilstams, ka pēc statistikas datiem šobrīd Latvijā
56 procenti mežu pieder valstij,
40 procenti – privātpersonām, četri procenti – vietējām pašvaldībām un trīs procenti – citi meži. Kopā Latvijā mežs aizņem 44,6 procentus valsts teritorijas.
Arvien vairāk dzird, kad bezjēdzīgi cērt vērtīgus kokus. Nesen TV 3 raidījums “Bez tabu laiks” translēja sižetu no Valmieras rajona, kur nozāģēja veselu bērzu aleju tikai tāpēc vien, ka šie koki esot sasnieguši savu maksimālo vecumu – 50 gadus. Nozāģēto bērzu celmi un stumbri gan liecināja pretējo – tie vēl varēja augt un priecēt gājēju un braucēju sirdis un acis. Bēdīgs liktenis nupat piemeklējis priežu audzi pie Baltezera, kuru novāca, lai sagatavotu būvlaukumu viesnīcas kompleksam. Neviens jau vietējiem iedzīvotājiem nejautāja, vai viņi piekrīt šķirties no iemīļotas pastaigu vietas. Šīs darbības amatpersonas tērpj svarīgās frāzēs – “meža kopšana”, “retināšana”, “platības transformēšana”… Bet tā aizsegā tiek iznīcināti 60 līdz 70 gadus veci koki.
Pavisam drīz goda vietu ik mājā un pilsētas skvērā ieņems Ziemassvētku un gada izskaņas gaviļniece – mūžzaļā egle. Ja kādreiz pēc eglītes gājām vai braucām uz tuvāko mežu, tad tagad to darīt nemaz nav tik vienkārši. Ja vēlies mājās rotāt īstu eglīti, nevis “plastmasnieci” no lielveikala, ir jāzina, kur to drīkst vai nedrīkst cirst. Šo kārtību noteikusi akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži”. Bet vispirms jābūt pārliecinātam par to, ka ar cirvi vai zāģi neesi iebridis privātīpašumā, jo tad var sagaidīt dažādi pārsteigumi – brīdinājuma zīmīte aiz vieglās automašīnas stikla tīrītāja, suņa rējienu radīts pārbīlis vai arī saimnieka aizrādījums, ka esi pārkāpis privātīpašuma robežu.
Būsim draugos ar mežu un novērtēsim šo bagātību ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi!
