Pie viņas nāk neveiksmju piemeklēti biznesmeņi. Palīdzību meklē sievas, kuru vīriem ir mīļākās.
Pie viņas nāk neveiksmju piemeklēti biznesmeņi. Palīdzību meklē sievas, kuru vīriem ir mīļākās. Vēl vairāk ierodas izmisušas sievietes, kuras vīri pametuši pavisam un kurām nav naudas bērnu uzturēšanai.
Dažādu sociālo slāņu cilvēki problēmu risinājumu cer rast kārtīs. Cilvēks, kuru viņi Valkas rajonā uzmeklē, ir zīlniece Anna.
Slikto pavēsta aplinkus
Vizīte pie zīlnieces ir katra brīva izvēle. Tāpat tas, kā vērtēt tālāk lasāmo. Ir cilvēki, kuri smīkņā par kāršu likšanu un zīlēšanu pēc plaukstu līnijām. Ir bijušie skeptiķi, kuri pēc “pajokošanās” ar zīlniecēm izjūt bailes no mistiskās pasaules, jo kārtis precīzi pateikušas viņu dzīves vēlākos notikumus. Ir cilvēki, kuri vēlas uzzināt nākotni, bet viņiem ir bail. “Nav jābaidās. Viss, kas cilvēka dzīvē notiek, ir neizbēgams. Labāk nākotni zināt iepriekš un būt tai gatavam. Jo likteni iespējams mainīt,” domā Anna.
Reizēm cilvēki atnāk pie zīlnieces un lūdz neteikt slikto, ko rāda kārtis. Anna tam nepiekrīt, lai vēlāk nedzirdētu pārmetumus. “Es, redz, biju pie zīlnieces, bet viņa mani nebrīdināja.” Ja cilvēku gaida kaut kas ļoti slikts, Anna cenšas to pavēstīt aplinkus.
“Kas nesaprot, nesaprot. Manā praksē bija tāds gadījums. Atnāca jauns cilvēks. Viņam kārtis skaidri parādīja, ka nedrīkst būt desmit dienas ilgi ceļā. Es taču nevaru tieši sacīt, ka būsi beigts! Pateicu, ka viņam būs lielas nepatikšanas ceļā, bet ne paša vainas dēļ.”
Zīlnieces klients no Vācijas veda mašīnas. Atpakaļceļā jau Latvijā — starp Daugavpili un Rēzekni — notika avārija. “Pretī izbrauca automašīna, kas “izgāja” uz apdzīšanu. Jaunā cilvēka mašīna, veicot izvairīšanās manevru, nobrauca lejā no augsta uzbēruma. Visas mašīnas un treilers palika vesels, bet pašu piespieda ar stūri, un cilvēks bija beigts.”
Lielākajai daļai cilvēku zīlētais piepildās ļoti ātri. Annas praksē bijuši tikai četri klienti, kuriem viss vēlāk noticis otrādi. Zīlniece domā, ka tie ir cilvēki, ar kuriem viņai nav atļauts strādāt.
Likteņa roka ir kreisā
Anna mudina salīdzināt plaukstas. Kreisā ir likteņa roka, bet labās rokas plaukstā redzams, ko cilvēks pats savā dzīvē izmainījis. Zīlniece domā, ka vairums ļaužu akli iet likteņa pavadā. Neapmierināti ar dzīvi, viņi skauž citus, taču negatīvo enerģiju saņem atpakaļ kā bumerangu. “Nav jābūt skaudīgiem. Kas vienam ir, otram nevar būt. Ir jācīnās, lai būtu.” Kaut arī liktenis cilvēkam ielikts šūpulī, to var mainīt. Anna teikto apstiprina ar konkrētu piemēru.
Proti, viņa parasti nezīlē bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam. Tas tāpēc, ka, zīlējot bērnam, viņu var ieprogrammēt. Taču Anna pieļauj atsevišķus izņēmumus. “Madonā pie manis atveda astoņus gadus vecu puisīti, kurš čurāja gultā. Viņam bija šausmīgs liktenis. Paša māte zēnu izdzina ārā. Viņai bija jauns vīrs, otrs bērns, un puika kļuva lieks.” Zēnu pieņēma sveša sieviete. Viņa bija tā, kas audžubērnu atveda pie Annas, lūdzot izārstēt no slapināšanas gultā. Zēna sirsniņu jau bija pārņēmušas sāpes. Viņš neuzticējās cilvēkiem. Labāk jutās kopā ar audžumātes gotiņām. “Abi izrunājāmies. Stāstīju puikam, ka viņu dzīvē gaida lielas lietas, un viņš pilnīgi izmainījās. Sāka interesēties par mācībām, sevišķi par matemātiku un valodām. Tagad puišelis mācās 7. klasē. Turklāt labi mācās un atceras manis teikto, ka viņu dzīvē gaida lielas lietas.”
Šī stāsta morāle ir tā, ka cilvēka dzīvē jābūt kādam stimulam. Tieši tas virza viņa dzīvi.
Dažiem lāsts ir jāizdzīvo
Taču cilvēka dzīvi ietekmē arī buršana un lāsti. “Sevišķi grēko sievas, kuras pataisa dumjus savus vīrus, lai atviltu viņus mīļākajām,” novērojusi Anna. “Vīri mētājas šurpu un turpu. Nevar mierīgi dzīvot ne mājās, ne pie otras sievietes. Labuma nav nevienam. Dumjākais ir tas, ka vīrieši pēc tam saslimst ar prostatas vēzi.”
Agrāk Anna zīlēja Rēzeknes pusē, kur buršana ir izplatīta. Domāja, ka Vidzemē tā nebūs, taču maldījās. Pie viņas nāk daudzi cilvēki, lūdzot noņemt lāstu. Anna gan uzskata, ka lāsts — tas ir par skaļu teikts. Īsts lāsts skar paaudzes, un to noņemt var tikai ļoti spēcīgs cilvēks. Turklāt ne katru drīkst atbrīvot no ļauna vēlējuma. Reizēm cilvēkam tas jāizdzīvo. Zīlniece skaidro, ka noburt cilvēku var, zinot viņa dzimšanas datus. Lai izsargātos no neveiksmēm, nedrīkst ienest mājās spoguļus no miruša cilvēka dzīvesvietas. Nedrīkst turēt mājās spoguli, kas kropļo attēlu. “Lāstu var arī uzlikt, tiekot pie cilvēka asinīm, un ar Vudu maģijas palīdzību. Latvijā to pieprot tikai trīs cilvēki, arī es. Bet Vudu maģiju nedrīkst lietot,” stāsta Anna.
Nolādētu vai noburtu cilvēku piemeklē dažādas neveiksmes. Tur, kur vajadzētu būt simtprocentīgai veiksmei, ir nelaime un posts. “Ar buršanu cilvēku var izlikt ārā no telpām tā, ka viņš aizies pats, nemaz negribot. Citādi viņš nevar, jo šajā vietā jūtas slikti,” novērojusi Anna.
Vīrieši kā ceļojošie karogi
“Smieklīgi ir vīrieši, kurus pamet mīļākās. Viņiem ļoti gribas atriebties,” stāsta zīlniece. Annu izbrīna šo vīriešu domāšana. To, ka viņu pašu sievas vēlas ģimeni, bērnus un savu vīrieti pie sevis, mājās, neuzticīgie “lauleņi” nesaprot. Taču, lūk, mīļākajai par neuzticību gan jāsaņem sods. “Ja sieva un vīrs savā starpā nevar saprasties, kopējo dzīvi nevajadzētu turpināt. Bet pret bērniem jābūt godīgiem. Viņus nevajag pamest. Citas sievietes vai vīrieši var būt uz katra pirksta, bet bērni ir jāuztur,” uzskata Anna.
Viņas palīdzību meklē daudzas atstātas sievietes, kuru bērni palikuši bez iztikas līdzekļiem. Sievas stāsta, ka no bijušajiem dzīvesbiedriem neko ar tiesu piedzīt nevar, jo viņi teorētiski skaitās bezdarbnieki, kaut paši “peldas naudā”. Proti, īpašumi ir noformēti uz jaunās sievas vārda. Anna skaidro, ka šādos gadījumos vajadzīga jurista, nevis viņas palīdzība, taču var ieteikt, kur likumu zinātājus meklēt. “Reiz kāds kungs dabūja saviem bērniem samaksāt uzturlīdzekļus par četriem gadiem. Detektīvs savāca informāciju, apstiprināja to ar dokumentiem, un kungs ar tiesas lēmumu maksāja.”
Anna nosoda dzīvesveidu, kad vīrietis kā ceļojošais karogs klīst no vienas sievietes pie citas. Viņa pieļauj izņēmumu, kad vīrietis sievu pamet liktenīgas mīlestības dēļ. Taču zīlniece šādu mīlestību vērtē kā lielu retumu, kas cilvēku var piemeklēt tikai vienu reizi dzīvē. “Man patlaban ir kliente, kuru mīlestība moka jau trīs mēnešus. Viņai ir vīrs, bērni un citi vīrieši, kuri viņas dēļ gatavi upurēt visu. Bet viņas sirdī un domās ir tikai viens vīrietis.”
Cilvēki paši sevi soda
Anna domā, ka zīlnieki cilvēkiem var palīdzēt, taču nevar viņu vietā izdzīvot dzīvi.
“Visumā ir kāda augstāka vara, kas mūs vada un koriģē, varbūt pat soda. Bet arī mēs paši sevi sodām. Modē ir nolādēt un skaust citus. Taču nedari otram to, kas pašam nepatīk. Tad viss būs labi,” aicina Anna.Domas par zīlēšanu
Lolita Zostiņa:
— Pirmo reizi pie zīlnieces gāju ar bažām un neticību. Tolaik man bija problēmas ar bērnu. Neviens ārsts nevarēja noteikt slimības diagnozi. Zīlniece to pateica. Otrreiz pie zīlnieces ierados, kad pazaudēju automašīnas atslēgas. Ar viņas palīdzību tās atradu mājās. Nevēlos zināt, kas mani gaida nākotnē. Taču, zīlniecei palīdzot, esmu sapratusi, ko dzīvē drīkstu atļauties un ko — ne, un kas man jādara, lai sasniegtu mērķi. Sapratu, ka jādzīvo ar gaišām domām un jātic labajam.
