Pūpolu laikā Raibaļai atskrēja teliņš ar raibu galvu.
Pūpolu laikā Raibaļai atskrēja teliņš ar raibu galvu.
Tas dzēra pienu no ķoča, draiskojās. Reiz tādā trakulības brīdī viņš pasita raibo purniņu uz augšu tā, ka kopējai raibs vien gar acīm nogriezās. Neko darīt, vajadzēja uzmanīties.
Pļavā saziedēja raibu raibās puķes, teliņu izveda ārā un piesēja raibā lentē. Ēda Raibulītis zāli, padzērās ūdentiņu, mierīgi pagulēja. Viss būtu labi, ja vien samiegojusies bite nebūtu raibo purniņu sajaukusi ar ziediem.
Tagad teliņam sametās raibs gar acīm. Raibā lente satrūka, un, asti pa gaisu vicinādams, tas taisnā ceļā iebizoja raibajās cūku pupās. Bet tur Raibais gailis ar Raibīti un mazajiem raibulīšiem paslēpušies no saules stariem. Tad nu gan sacēlās tracis!
Atskrēja kopēja un rokas vien sasita: – Nu iet pavisam raibi!
