Viņa ir liela un jautra. Draugi teic, ka nemana viņas ievērojamo augumu. Viņa ir vienkārši Uļja, kas augstāk par visu vērtē sirsnību, dvēseles harmoniju un laimi.
Viņa ir liela un jautra. Draugi teic, ka nemana viņas ievērojamo augumu. Viņa ir vienkārši Uļja, kas augstāk par visu vērtē sirsnību, dvēseles harmoniju un laimi. Viņas laime bija un ir basketbols, bet labākās dzīves atmiņas – par notikumiem pirms un pēc spēlēm.
“Agrāk fizkultūras stundās bija jāstājas pēc augumiem. Jau tad es stāvēju visiem priekšā. Fotogrāfijās redzu, ka toreiz, kad man bija 11 gadi, mani vecākie brāļi man bija līdz krūtīm. Biju gara un slaida. Nodarbojos ar sportu. Kad rajona mačos (Uļja dzīvoja Daugavpils rajona Medumu pagastā) bija jāaizstāv skolas gods slēpošanā, rokasbumbā vai vieglatlētikā, skolotāji tālu nemeklēja un sūtīja mani. Es arī biju ar mieru,” atceras bijusī basketboliste Uļjana Semjonova, kas ir vairākkārtēja olimpiskā, Pasaules un Eiropas čempione.
Tādēļ, kad 13 gadu vecumā (toreiz viņa jau bijusi gandrīz metru un 90 centimetrus gara) viņu ievēroja basketbola treneris, viņš atzinis, ka viņa ir fiziski stipra un ir visas iespējas apgūt basketbolu, nepieciešams tikai iemācīt spēles tehniku. Jādodas uz galvaspilsētu un jāuzsāk basketbolistes karjera. Toreiz Uļjanai lijušas asaras. Lauku meitenei bijis grūti pieņemt Rīgu un tās noteikumus. Garāmgājēji pievērsuši uzmanību. Un Uļja jutusies nelāgi. Tomēr ar laiku pieradusi pie šīs uzmanības un drīz vien sevi pieķērusi pie domas, ka viņa nemaz nejūtas gara.
Izvēlas palikt uzticīga dzimtenei
Jau no 15 gadu vecuma viņa saņēma dažādu valstu izdevīgus piedāvājumus spēlēt citās basketbola komandās. “Toreiz stipra komanda bija Ļeņingradas “Spartak”. Komandas treneris devās pat uz tālajām lauku mājām runāt ar manu tēti, lai laiž uz Ļeņingradu. Solīja zelta kalnus. Iespējams, ka to man būtu devis, tomēr tētis nevēlējās mani palaist tik tālu pasaulē. Vēlējās biežāk mani redzēt pārbraucam mājās. Vēlāk, kad septiņdesmito gadu sākumā sāku braukāt uz Eiropas kausu izcīņām, čempionātiem, katra valsts – sākot no Argentīnas, Amerikas un Brazīlijas, nerunājot jau par Eiropas valstīm, mani gribēja nopirkt. Atceros, franči minēja, ka es varēšu apgūt viņu valodu, dzīvošu lielā villā, būs milzīga nauda. Bet es domāju: ko es ar to visu darīšu? Nē, es izvēlējos spēlēt savā komandā. Es esmu tāds cilvēks. Pierodu un iemīlu cilvēkus, un nevaru no viņiem šķirties,” saka basketboliste.
Spēlējot PSRS izlasē, Uļja divus mēnešus nebija bijusi mājās. No Amerikas atgriežoties Rīgā, lidostā bijis daudz sagaidītāju un viņi piesolījuši Uļjanu mašīnā aizvest līdz mājām. Viņa atteikusies. Vēlējās ceļu no lidostas “Rīga” līdz pat mājām izbaudīt, ejot kājām. “Jutu, kā katrs zemes gabaliņš mani sveicina. Ar katru soli sajutu, ka esmu mājās. Es nesaprotu tos cilvēkus, kas, meklējot labumu, pamet savu dzimteni un dodas svešumā. Lai cik man grūti bijis un ir, es palieku uzticīga Latvijai. Varbūt šāda pārliecība tādēļ, ka, spēlējot basketbolu, esmu izbraukājusi pasauli un redzu, kādi tur ir cilvēki,” secina basketboliste.
Attiecībās galvenā – sirsnība
“Es nevaru pieņemt ārzemju praksi – pie drauga pieteikties vizītē. Agrāk, kad aizbraucu uz Ameriku, es labāk izvēlējos dzīvot viesnīcā nekā ģimenē, kur skaitīja katru dolāru. Atceros padomju laikus, kad veikalos grūti bija iegādāties vajadzīgo, bet tiklīdz nāca svētki, lielākajā daļā māju bija bagātīgi klāts galds, bija dāvanas. Visi viesmīlīgi un sirsnīgi,” saka Uļjana.
Uzsākot basketbolistes karjeru, viņa bijusi kautrīga. Tikai tad, kad viņu jau atpazina Eiropā un Amerikā, viņa jutās brīva. Un līdzās brīvībai radusies spēja citu klātbūtnē jokoties. “Sportista dzīve ir raiba. Ir mirkļi, kad iet grūti, un, ja tajā mirklī nav humora, tad būtu gals klāt. It sevišķi tādā situācijā, kāda tagad ir Latvijā, var izdzīvot tikai tas, kas uz dzīvi skatās ar humoru. Reizēm arī mani tuvie cilvēki nesaprot, kad es runāju nopietni, kad smejos. Kā grib, tā lai iztulko,” smej Uļjana.
Basketbolā ir laimīga
Pirms vairākiem gadiem Uļjana kopā ar komandas biedreni, sporta žurnālisti Initu Kresu izdeva grāmatu – atmiņas par sporta gaitām un ne tikai – “Kad es biju laimīga”. Vai 25 gadus, ko pavadījusi lielajā basketbolā, bijusi no sirds laimīga? “Jā. Es nezinu, kas es būtu ar savu garo augumu laukos. Sportā es sevi atradu un tas man deva visu – uzvaras, slavu, atpazīstamību. Katru dienu saņēmu vēstules no visas pasaules, pat no Austrālijas un Āfrikas. Sakrājās tāda liela kaudze, un tad es nolēmu, ka jāuzraksta atbildes. Bet es nespēju visiem uzrakstīt,” atzīst basketboliste.
Uļjana ir pirmā sieviete Eiropā, kas nominēta Pasaules basketbola Slavas zālē (Hall of Fame) 1993. gadā. Uļjana atceras, kā toreiz, dažus gadus pēc neatkarības atgūšanas, viņa stāvējusi 3000 klausītāju priekšā un viņai nācies teikt runu četras minūtes. Viņa prot runāt angliski, bet toreiz Uļjana atvainojusies klausītājiem un runājusi latviski. “Es vēlējos, lai amerikāņi dzird, kādā valodā runā neatkarīgajā Latvijā. Kad runu nobeidzu ar vārdiem angļu valodā “I love this game” (es mīlu šo spēli), visi piecēlās kājās un nebeidza aplaudēt. Man toreiz ceļi sāka trīcēt, sviedri sāka pa muguru tecēt. Es runāju no sirds, un, šķiet, pārējie juta, ko man nozīmē basketbols,” pirms gandrīz desmit gadiem notikušo Uļjana atceras kā vakardienas notikumus.
Viņa atzīst, ka pretinieki palīdzējuši kļūt slavenai. Pretinieku komandas basketbolistes vienmēr bijušas tik stipras, ka Uļjana pārdomājusi, ko viņai vēl labāk darīt uz laukuma. “Sevišķi spēles ar amerikānietēm bija spraigas. No laukuma gājām ar zilumiem. Tagad, kad pēc gadiem Amerikā satikāmies, raudājām viena otrai uz pleca. Tas vien pierāda, ka mēs bijām laimīgas basketbolā,” secina Uļjana.
Rūpējas par sporta veterāniem
Kopš 1991. gada Uļjana Semjonova ir Latvijas Olimpiešu sociālā fonda priekšsēdētāja, rūpējas par sporta veterāniem. Viņa gādā par sportistiem, kas nesuši Latvijas vārdu pasaulē. Jau trešo gadu ar Olimpiskās komitejas atbalstu izcīnītas ikmēneša stipendijas. “Pirms tam es varēju palīdzēt tikai ar to, ko guvu no sponsoriem – naudu vai “graudu”. Palīdzēju medicīnas jomā. Stipendijas 80 latu apmērā katru mēnesi saņem 48 sportisti. Varbūt, ka kāds no viņiem būtu vairāk pelnījis, bet arī par šo stipendiju viņi ir priecīgi. No pensijas viņiem paliek pāri 15 lati un 50 santīmus dienā viņi atvēl pārtikas iegādei,” saka basketboliste.
Jau tad, kad viņa sportojusi, Uļjana vēlējusies cilvēkiem darīt labu, sagādāt prieku. Viņa mācījās Sporta akadēmijā un gatavojās pēc aktīvās sportošanas kļūt par treneri. Tomēr viņa piekusa un vēlējās nedaudz atpūsties, jo uz viņas pleciem gadiem ilgi turējās gan PSRS izlase, gan basketbola klubs “TTT”. “Olimpiskās komitejas prezidents Vilnis Baltiņš lūdza, lai es dibinu fondu un rūpējos par vecajiem sportistiem. Toreiz viņam uzdevu jautājumu: “Kur es ņemšu naudu?” “Staigāsi un ubagosi,” viņš man atteica. Es kategoriski to noraidīju. Visu laiku slava mani bija lutinājusi. Tomēr es piekritu un tagad vairs nespēju atkāpties, lai arī problēmas uzglūn no katra stūra. Reizēm man piezvana kāds vecais sporta veterāns un saka paldies, jo esmu viņa mūžu paildzinājusi par vienu mēnesi. Un pēc šāda zvana, gulēt ejot, es vēl ilgi domāju, ko nākamajā dienā labu varu izdarīt,” saka U. Semjonova.
Pasaule no augstuma neizskatās citāda
Reiz Uļjanai uzdots jautājums, vai pasaule izskatās citāda no lielāka augstuma. Viņa smejot atbildējusi, ka – jā. It sevišķi pavasaros un vasarā, kad cilvēki staigā bez cepurēm. Labi varot redzēt, kuram vīrietim draud plikpaurība.
“Esmu pieradusi vienmēr būt galvas tiesu par visiem garāka. Bet Slavas zālē kokteiļu vakarā satikos ar NBA basketbolistiem. Sarunājoties neierasti nācās celt galvu uz augšu. Viņi bija garāki par mani. Palika neērti un es labāk apsēdos, lai man nebūtu jājūt auguma starpību,” atceras Uļjana.
Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā izstādes “Latvijas basketbola vēsture” atklāšanā Uļjana tikās ar komandas “ASK/Buki – Gulbene” basketbolistiem. Jutusies nedaudz dīvaini, jo atkal bijusi sabiedrībā, kur ir gari cilvēki. “Es tagad esmu kāda desmitā garākā sieviete pasaulē. Esmu palikusi maziņa. Kas ir divi metri 10 centimetri? Nieks, ja Polijā un Ķīnā ir meitenes, kuras jau ir divus metrus un 18 centimetrus garas,” saka Uļjana.
Uļjanas mammai ir 82 gadi. Viņa dzīvo pie Uļjanas un vēl joprojām viņa apķer meitiņu un saka: “Ak tu, mana mazā Uļjeņka, mans bērniņš. Es aiz taviem pleciem jūtos droši.”
***
Atmiņas par basketbola laikiem
1965. gadā, kad man bija 13 gadu un uzsāku basketbola karjeru, man nebija piemērotas sporta kedas. Toreiz slavenais basketbolists Jānis Krūmiņš (viņam ir 54. kājas izmērs) aizdeva man savas sporta kedas. Man ir 50. kājas izmērs. Un tā es vēl joprojām uzskatu, ka no J.Krūmiņa kedām pārņemu stafeti un to turpināju.
Atbildīgos mačos ar Lietuvu, treneris neļāva iet brokastot ar visām basketbolistēm, bet norādīja, ka viņš brokastis atnesīs man uz istabiņu. Viņš uztraucās, ka pretinieces manā ēdienā varētu iemaisīt kaut ko tādu, ka es spēlē nespētu piedalīties. Tāpat arī manas kedas sargāja, lai nenozog. Treneris mani lutināja. Reiz uz spēlēm biju paņēmusi līdzi vienas kājas sporta apavus. Pirms spēles trenerim ieminējos, ka nevarēšu spēlēt. Viņš nepiekrita un tā es četras spēles nospēlēju ar vienas kājas kedām. Sportā jebkurai situācijai ir jāpielāgojas.
Sports cilvēku dara labsirdīgu, spēcīgu un izturīgu. Visi nevaram būt zvaigznes, tomēr sev varam iegūt kaut ko neatsveramu.
Kamēr aktīvi nodarbojos ar basketbolu, studēju Fizkultūras institūtā. To beidzu ar zelta medaļu. Pašas priekam mācījos, jo zināju, ka viss var noderēt. Basketbolā ir jādomā ar galvu, jo sekundes simtdaļā jāizšķiras, kā rīkoties.
1993. gadā mani uzņēma Pasaules basketbola Slavas zālē un uzdāvināja zelta zīmoggredzenu. To uzrādot, varu bez maksas apmeklēt jebkuru NBA spēli. Ja man to nenozags, tad pēc savas nāves to atstāšu Latvijas Sporta muzejam.
***
Fakti
Uļjana Semjonova dzimusi 1952. gada 9. martā.
Viena no labākajām basketbolistēm pasaules basketbola vēsturē.
Olimpisko spēļu vēsturē garākā basketboliste.
Pirmā Eiropas sieviete, kas nominēta Pasaules basketbola Slavas zālē.
Trīskārtēja pasaules čempione, desmitkārtēja Eiropas čempione, olimpiskā čempione.
Starptautiskās sacensībās izcīnījusi vairāk nekā 45 medaļas.
Sporta karjerā aizvadītas vairāk nekā 50 000 spēles, iegūti 15 000 punkti.
Iegūto punktu rekords vienā spēlē – 54 punkti.
