Pieļauju, katram no mums dzīvē ir bijis gadījums, kad uz kādu ir lielas dusmas, aizvainojums un šķiet, ka nekad nepiedosim pāridarījumu. Šķiet, ka tas cilvēks vai gadījums nu nekad neiegūs mūsu piedošanu! Bet esmu pārliecināta, ka agrāk vai vēlāk tas tomēr notiek…
Arī pati ilgus gadus sevī glabāju aizvainojumu par, manā skatījumā, lielu pāridarījumu. Kādu tieši – tas lai tomēr paliek pie manis… Kopā mijās dusmas, aizvainojums, kaut kādā ziņā nepiepildītas cerības, bet tad vienā dienā tas viss izgaisa un sapratu, ka šo dusmu, aizvainojuma manī vairs nav, bet ir – piedošana. Tiesa, līdz ar piedošanu izgaisa arī nepiepildītās cerības, bet – tas nekas, acīmredzot, tā tam arī bija jānotiek! Tas, kāda atvieglojuma sajūta pēc tam pārņem, ir neizsakāmi: kā akmens noveļas no sirds! Bet to nevar izdarīt tieši šodien un šajā dienā – ja aizvainojums ir liels, tas ir sevī jāizsāp, kaut vai gadu desmitiem, bet pienāk mirklis, kad piedošana tomēr rodas. Kāds varbūt teiks, ka tā dzīvē var arī daudz ko nokavēt, bet, manuprāt, nevar gan, jo vissvarīgākais ir pats piedošanas fakts. Kaut vai to nepasaki cilvēkam acīs, svarīgi ir just to savā sirdī – tad to ar labajām domām sajutīs arī tas, kam piedošana ir domāta.
Reizēm mums šķiet, ka tieši mūsu aizvainojums ir vislielākais, un, ja kāds to neizprot, pat apvainojamies. Un kur nu vēl mūžsenais teiciens – nebēdājies taču, citiem pasaulē noteikti klājas vēl sliktāk… Bet patiesībā – kādas gan mums ir tiesības uz kādu tik stipri dusmoties, ka, nedod Dievs, sākam pat vēlēt ļaunu! Uzskatu, ka agrāk vai vēlāk katrs saņem pēc nopelniem – lai kāds arī pāridarījums tas būtu, un nav mūsu varā noteikt, kad un kā tas notiks. Un vēl vajag prast dzīvē saskatīt un iztulkot zīmes, kas nāk mūsu ceļā. Varbūt tas ir kāds – pat svešinieka – zīmīgi pateikts vārds, kas tieši tajā mirklī nāk kā “sitiens pa pieri”, un saproti, kas patiesībā jādara.
Tādēļ novērtēsim šo mirkli – šeit un tagad, šodien un tūlīt! Ja gribas kaut ko izdarīt vai mainīt, vajag! Un vajag uzreiz, jo šajā gadījumā nederēs populārajā romānā “Vējiem līdzi” Skārletas O’ Hāras teiciens: “Par to es domāšu rīt!” Jo – gluži vienkārši rīt var izrādīties arī par vēlu… Novērtēsim to, ka mēs kā viens no pasaules brīnumiem esam piedzimuši, mums ir iespēja dzīvot un veidot savu dzīvi tā, kā vēlamies un uzskatām par pareizu! Šeit un tagad, šodien un tūlīt! Te nav runa par to, kas obligātā kārtā katru dienu noteikti jāizdara, bet par nelielām neprātībām, kad prāts saka: “Nu ko tu, ko citi padomās?” – bet sirds tomēr saka: “Vajag!” Nu ja vajag – tad vajag! ◆
