Ziemassvētki ir brīnumu laiks, kad katram šķiet, ka viņš piedzīvos ko negaidītu.
Ziemassvētki ir brīnumu laiks, kad katram šķiet, ka viņš piedzīvos ko negaidītu. Bērni savus sapņus Ziemassvētku vecītim dara zināmus ar vēstuļu starpniecību. Viņi tic, ka mazā papīra lapa sasniegs tālo Santa Klausa zemi. Bet arī pieaugušie raksta vēstules vecītim un tāpat kā bērni tic, ka tās sasniegs adresātu.
Arī laikraksta “Alūksnes Ziņas” redakcija saņēma dažas Santa Klausam adresētas vēstules. Tās bija tik aizkustinošas, ka lūdzām atļauju kādu publicēt.
Laimīgu darītu mīlestība
Lāsma, skolotāja: “Es paņēmu papīra lapu un nezinu, ko darīt. Varbūt nemaz nerakstīt, jo es taču Ziemassvētku vecītim neticu! Bet draudzene teica, ka vajag. Par sliktu jau nebūšot. Nu tad – sveiks, Ziemassvētku vecīti! Piedod, ka es tāda bailīga un neticīga, bet dzīvē esmu tik daudz lauzta un locīta, ka ticība ir zudusi.
Es pat nezinu, ko Tev var lūgt. Tavā rūķu zemē droši vien ir lielas vēstuļu kaudzes ar cilvēku vēlmēm, kā arī daudz čaklu palīgu, kas palīdz tās izlasīt. Bet varbūt jūs tās nemaz nelasāt? Paši izdomājat un kaut ko aiznesat dāvanā? Nu labi, tas ir jūsu ziņā.
Bet varbūt tomēr izlasiet arī manu lūgumu. Ziemassvētku vecīt, atnes man nākamajā gadā mīlestību! Tu pat iedomāties nevari, cik vientuļi, skumji un auksti ir dzīvot bez otra cilvēka. Vai tiešām man nav lemts būt laimīgai? Esmu tik jauna, bet … Tā būtu viegla dāvana, kas daudz vietas maisā neaizņemtu – mazs stūrītis, kas pildīts ar mīlestību, bet es būtu laimīga! Es priecātos par to tāpat, kā bērns par jaunu mašīnu vai lelli. Nē, vairāk! Daudz vairāk! Man būtu cilvēks, par ko rūpēties, ko mīlēt un gaidīt.
Ja Tu spētu lauzt šo vientulības apli, es būtu pateicīga līdz mūža galam. Man ir viss, bet ar naudu un varu mīļš nekļūsi.”
Lai miers virs zemes
Valdis, uzņēmējs: “Jāatzīst, ka jūtos mazliet neērti, jo tādā vecumā vēl kā mazs bērns lūdzu Tev, Ziemassvētku vecīti, lai piepildi manu vēlēšanos – lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Vērojot notikumus pasaulē, šķiet, ka katrs cilvēks sevī saka šos vārdus. Ticība, lai tie piepildītos, daudziem ir zudusi, bet varbūt Tu vari mums palīdzēt? Pasaules galu solīja jau 2000.gadā, bet tā nebija. Kādam laikam patīk mūs spīdzināt. Cilvēce negrib pasaules galu, bet pati neapzināti to tuvina. Mīļo Ziemassvētku vecīti! Izdari tā, lai pār mums nāk apskaidrība! Lai cilvēks mīl savu tuvāko kā sevi pašu un nedara otram to, ko nevēlas pārdzīvot pats.”
Paldies labajiem rūķiem!
Līga, korespondente: “Sveiks, mīļo Ziemassvētku vecīti! Kā Tev klājas? Zini, man gribas pateikt Tev paldies. Man šķiet, ka tas bija Tavs pirksts, ka mūsu rīkotajai akcijai Alūksnes pansionātam atsaucās tik daudz cilvēku. Tu taču staigā pa visām mājām, tāpēc uzrakstīšu Tev adresētajā vēstulē savu LIELO PALDIES tiem cilvēkiem, kas atsaucās mūsu akcijai. Es visus personīgi nesatikšu un nevarēšu pateikties par dāsnumu un sirds siltumu, tāpēc, lūdzu, pasaki visiem no manis paldies! Jau nākamajā dienā pēc informācijas avīzē cilvēki mums atnesa grāmatas – daudz, daudz! Un nesa katru dienu – grāmatas, saldumus, apģērbus, sveci un žurnālus. Mums jau šķita, kur tās birojā novietosim, bet viss beidzās laimīgi. Vislabākie cilvēki pasaulē bija izcepuši vairāk nekā 200 vafeļu! Vai tas nav apbrīnojami, ka mūsdienās vēl ir tik dāsni un nesavtīgi ļaudis, kas strādā kaut vai visu nakti, lai tikai sagādātu veciem cilvēkiem prieku!
Manuprāt, nav nekā labāka par dāvināšanas prieku. Ja es redzu, ka dāvanas saņēmēja seju pāršalc smaids, man vairāk neko nevajag. Es zinu, ka esmu trāpījusi desmitniekā, jo cilvēks ir laimīgs. Tā ir dāvana man no viņa.
Un kur tad vēl apsveikumi! Noteikti pasaki visiem paldies arī par tiem! Īpaši mani aizkustināja kartīte, ko atsūtīja kāda lasītāja no Mālupes. Bija pierasts saņemt apsveikumus no sadarbības partneriem, bet ne no tiem, ko varbūt neesam pat sastapuši! Šī cilvēku sirsnība, mīļums un uzticība dod enerģiju un spēku strādāt. Mēs jūtam, ka esam vajadzīgi, un tas ir svarīgākais. Kad paraugos uz visiem laba vēlējumiem apsveikumos, pār vaigu norit aizkustinājuma asara un sirdī kāds čukst: “Cik mīļi.”
Piedod, vecīt, bet tā nu sanāk, ka es Tev tikai lieku pateikties manā vārdā, bet arī tā ir dāvana. Man nevajag mantu. Tu man sagādāsi visjaukāko dāvanu, ja nodosi visiem manus pateicības vārdus.”
