Aiz loga rudens cīnās ar pirmajām sniega pārslām, kam vienaldzīgi sarkanie āboli zaros un pēdējās mārtiņrozes puķu dobē. Vējš nikni purina koku daudzkrāsainos cekulus, nedzirdot, kā tie lūdzas žēlošanu.
Aiz loga rudens cīnās ar pirmajām sniega pārslām, kam vienaldzīgi sarkanie āboli zaros un pēdējās mārtiņrozes puķu dobē. Vējš nikni purina koku daudzkrāsainos cekulus, nedzirdot, kā tie lūdzas žēlošanu. Pēcpusdienas saules staru rokas ir pārāk vājas, lai atvairītu tumšpelēkos mākoņus, kas līdzinās nežēlīgu roku plēstu auduma strēmeļu kaudzēm. Dabas cīņa ir nežēlīga.
Nelielās ēkas otrā stāva logā aiz aizkariem kāds cilvēks jau vairākas stundas noraugās lapu, vēja, mākoņu un pirmo sniegpārslu dejā. Viņa skatiens nesteidzīgi izmēro nelielo ceļa gabalu, kas pieder aizloga pasaulei, tad izseko dūmu mutulim, ko izelpo tuvējās mājas skurstenis, līdz apstājas pie nelielās pļavas malā augošajiem bērziem.
“Kāpēc ir vajadzīgs ceļš, ja tā smiltīs nekad vairs nepaliks manas pēdas, kam skurstenis, ja māju vairs nav, kam vēja dzītu mākoņu deja, ja tanī nekad vairs nebūšu pirmais dejotājs? Kāpēc esmu kā tas bērzs, kas, nespēkā nolīcis izkaltušajā zālē, nespēj atliekties? Kāpēc?” tumšmatainā vīrieša lūpās izdziest jautājums. Ja vien varētu, viņš atvērtu logu un durvis, lai sadotos rokās ar pasauli. Ja vien varētu.
Nevēlas būt par nastu
Jau gadu Nikodema Meļļa pasaule ir sociālās aprūpes centra gulta. Darbinieču gādīgo roku saklāta. Ik rītu pamostoties, viņa pirksti steidzīgi vispirms uzmeklē izturīgo saiti, kas, iesieta gultas kājgalī, ir Nikodema vienīgā iespēja piecelties sēdus. Skapīša atvilktnē kopā ar vēl citām ikdienā vajadzīgām lietām, viņš glabā pasi. “Kā citādāk pierādīšu, kas esmu,” vīrietis rūpīgi atliek to vietā.
“62 gadi nodzīvoti šaisaulē, bet bagāts neesmu kļuvis. Patiesībā, ko ar bagātību iesāktu, kam atvēlētu, ja esmu palicis viens ar savām domām un ciešanām. Visiem par nastu. Tā jau nav, ka radu pasaulē nav, bet katrs aizņemts ar savām rūpēm. Vienam pārāk maz laika, otram – naudas, trešajam – veselības. Ja aicinātu, ne pie viena neietu. Kam es bez kājām esmu vajadzīgs? Ja gudri ļaudis nebūtu ierīkojuši sociālās aprūpes centrus, nezinu, kur paliktu. Bet tāds te neesmu vienīgais,” Nikodems nopūšas un noglāsta segu, zem kuras vajadzēja atrasties kājām. “Prāts mans skaidrs un rokas stipras. Vēl daudz varētu paveikt, ja vien tās kājas,” viņš ir pilns apņēmības.
Atkarīgs no citu rokām
Nikodems neprot žēloties. Vienīgi mazliet pabēdā, ka mutē zobu vairs nav. “Tad gan es būtu smuks,” viņš joko. “Meitenes mani uz rokām kā bērnu aiznesa pie zobārsta, tāpat – uz vannu. Tā ir, ka esmu atkarīgs no citu cilvēku rokām,” vārdi tikai ārēji šķiet viegli. Patiesās izjūtas Nikodems slēpj dziļi sirdī, nepasakot, cik pazemots tobrīd juties, cik nožēlojams. Varbūt tāpēc tieši tonakt viņš sapņos atkal skatījis lielās, riekstiem bagātās lazdas mežā pie dzimtajām “Upatnieku” mājām, dzidro Upatnieku ezeru. Varbūt tāpēc atkal sapnī saticies ar tēvu un māti, kuru, tāpat kā māju vairs nav.
“Māte nomira pirmā, tēvs četrus gadus bija paralizēts, bet vēl neesmu aizmirsis, kā abi kopā būvējām mājas, kā pārspriedām vīru lietas. Ne es, ne māsa Kornēlija lutināti netikām. Žēl, ka tagad sešus gadus viņu neesmu saticis. Baidās atbraukt, zina par ko esmu dusmīgs,” Nikodema piere savelkas neapmierinātībā. Domstarpības radušās mežu lietās, bet piekāpšanās ceļš – ne vienmēr gluds.
Naktī sapņos redz jūru
“Dzīvē ar alkoholu neesmu grēkojis, bet meitu dēļ gan lūpu un degunu ar uzgriežņu atslēgu greizsirdīgs cilvēks pārsita. Viss notika negaidot, citādāk būtu šķēlis pretim, lai arī neesmu nekāds kauslis. Jaunībā patika iet uz ballēm. Čakls dejotājs biju. Visas smukākās meitenes izdancināju. Lepnu zāļu nebija. Lielu šķūni izrotāja ar meijām un ballēšana varēja sākties. Kad par to sadomājos, jūtu, kā sāp neesošās kājas. Tā sāp,” atceras Nikodems, bet rokas atkal no jauna glāsta segu.
“Re, kādi man te enkuri. Armijas laikā ietetovēju, jo, puika būdams, sadomājos, ka būšu jūrnieks. Visiem patika sapņot par neaizsniedzamo,” teikumi dzimst lēnām, pārpilni atceres un klusu sāpju, zinot, ka līdz jūrai nekad vairs nenokļūt.
Būtu gatavs atdot visu
Bagātība rada alkas pēc aizvien jaunas bagātības, bet cilvēkam, kam dzīvē vajadzējis vairāk zaudēt nekā iegūt, vērtība ir gan otra izsacīts vārds, vērīgs skatiens un kūpošs azaida trauks, gan tikai klusa pasēdēšana blakām un atmiņas.
“Daļu mūža strādāju par celtnieku, santehniķi un augstspiediena katlu kurinātāju. Ir apliecība, kurā ierakstīts, ka esmu 4.kategorijas betonētājs. Nekā man nav, bet visu būtu gatavs atdot, lai varētu atgūt kājas un strādāt. Vienalga, ja neko citu, tad saimniekot laukos. Tēva māju krāsmatu vietā uzceltu būdiņu un būtu laimīgs,” Nikodems piespiež acīm kabatlakatu un ilgi, to neatņem. Tad viņš saņemas, lai turpinātu: ” Trīs gadus dienēju Lietuvā, kur Plungā būvējām raķešu bāzi. Ieveda mūs meža vidū. Uzslējām teltis, kurās sildījāmies pie čugunkas, bet gulējām ar drēbēm. Tikai vēlāk paši uzbūvējām kazarmas. Četrus mēnešus arī Liepājas rajonā Vaiņodē cēlu raķešu bāzi, bet kam tagad lielais darbs? Pēc armijas būvēju tiltus Madonas un Balvu rajonā. Braucot tiem pāri, vienmēr jutos lepns. Tagad klausos, tiem vajadzīgs remonts. Ātri gan tilti labojami, tāpat kā cilvēka veselība,” viņš saka un nezūdās, ka nav augstās skolās gājis. Viss – ar acīm noskatīts, ar rokām izmēģināts.
Visiem vēl tikai labu
Vakara un nakts stundās, kad ilgi nenāk miegs, Nikodems domās aizstaigā ciemos pie radiem, paziņām un darbabiedriem. Lai neaizmirstu, neskaitāmas reizes atkārto viņu dzimšanas dienu datumus. Kopā nepasēdēt, bet labu novēlēt viņš ir gatavs vienmēr. Arī sievai, ar kuru sen izšķīries, un dēlam, kas jau pusmūžā.
“Ko nu vairs kādam pārmest, ko nosodīt. Ja divi cilvēki izšķiras, paši vien vainojami,” Nikodems ir skops vārdos, tāpat kā stāstot par slimnīcu un zaudētajām kājām.
“Vēl nebiju pensijā, kad sāka sāpēt kājas. Bija grūti staigāt. Vajadzēja aiziet no darba. Par velti neviens zāles nedod. Ārsti konstatēja asinsvadu aizkaļķošanos. Pirmo noņēma kreiso, tad labo kāju. Bija brīdis, kad domāju, sākšu dzert, lai viss aizmirstas, bet sapratu, ka tas man kājas neatdos. Tagad esmu samierinājies. Vai es tāds vienīgais. Pasaulē ir daudz cilvēku, kam sāp tāpat kā man. Pat dienas vairs nešķiet garas, jo esmu pieradis pie sevis, dzīves un gultas. Kad neviens neredz, aizvelkos līdz kājgalim, kur saliktas manas mantas. Vienai rokai pirkstu par daudz, lai tās saskaitītu. Kam man daudz, ja tās nespētu ne pacelt, ne aiznest,” Nikodems ilgi raugās atvērtajās istabiņas durvīs…
Tā viņš dara katru dienu, jo sirds gaida, ka pa tām ienāks sen nesatikts, bet ļoti gaidīts cilvēks. Varbūt tā raugoties, Nikodems domā, ka neviens nezinam, kādus pārsteigumus sagādās dzīve. Par mūžu, kas vadīts, sevi nežēlojot, lai vecumdienās par to maksātu ar salauztu dvēseli, vientulību un nespēcību.
***
Drīz uzsnigs sniegs. Būs Ziemassvētki un sāksies atkal jauns gads. Varbūt Nikodems piedos māsai un aizsūtīs Ziemassvētku apsveikumu, varbūt iemācīsies mazināt dvēseles sāpes, lai gan vai to vispār var iemācīties, jo nav viegli mūža nogalē būt atkarīgam no citu cilvēku mīlestības un citu cilvēku roku izturības. Vienu gan viņš zina, ka arī tad, kad pasaule aiz loga būs balta un debesīs mirdzēs zvaigznes, viņš ik pa laikam pastieps roku pretim logam un noglāstīs šo pasauli, jo ir tās daļa.
