Pēc pāris dienām zemeslodi pāršalks romantisma un mīlestības svētki, ko nu jau arī mēs esam iemācījušies dēvēt par Valentīndienu.
Pēc pāris dienām zemeslodi pāršalks romantisma un mīlestības svētki, ko nu jau arī mēs esam iemācījušies dēvēt par Valentīndienu.
Nevar prasīt, lai jauna tradīcija pāris gadu laikā spētu pietiekami iekarot savu vietu mūsu dzīves ikdienībā. Vēl 1997.gada februārī pat tik sievišķīgs žurnāls kā “Santa” ne ar vārdu nepieminēja 14.februāra svētkus.
Drūmā leģenda
Šodien neatradīsiet nevienu preses izdevumu, kas mēģinātu par to klusēt, un arī šo kontrastu var “ierakstīt” Amora paveikto darbu sarakstā.
Valentīndienas vēsturiskās saknes vij kopā romantismu un drūmu leģendu. Tā vēsta par priesteri Valentīnu, ko iesloga un vēlāk nogalina (otra versija – viņš cietumā saslimst un nomirst) par to, ka slepus laulājis gados jaunus mīlniekus. Leģenda risinās trešajā gadsimtā Romā, kur imperators Klaudijs II vēlējies labus, bet nesaistītus karotājus, tāpēc precības jauniem puišiem aizliedzis.
Viduslaikos Valentīnu jau pielūdza kā svēto. Visdedzīgāk – Francijā un Anglijā. Kā mīlestības dienu 14.februāri sāka atzīmēt tikai 17.gadsimtā, un vesels gadsimts bija nepieciešams, lai tā kļūtu par stabilu tradīciju, kad rakstīja un nosūtīja mīlestības vēstules un veltīja abpusēji nozīmīgas dāvaniņas.
Nevērīgās bultas
Viens no svarīgākajiem Valentīndienas vēstnešiem ir Amors – mūžam nepieaugušais, valšķīgais, apaļais zēns ar loku un bultām, kā arī vēl šādu tādu aprīkojumu, piemēram, pirmo skūpstu medus burciņu.
Nekad viņam nav laika tēmēt un trāpīt pareizajās sirdīs, tāpēc pat Olimpā pēc viņa parādīšanās iestājies morālais haoss. Amora vectētiņš Zevs to nojautis jau pirms mazdēla dzimšanas un ieteicis savai meitai Afrodītei mazuli jau laikus apklusināt. Viņa to nav spējusi, un drīz vien pasaulei nācies atzīt bezspēcību šo bultu priekšā. Apšaubīt sārtvaidža zēna ieroču spēku arī neiesaka, jo Amors spēj būt izsmalcināti atriebīgs. Vēl šodien stāsta leģendu par Apollonu, kas reiz atļāvies pasmīnēt par Amora bultām, nezinādams, ka ir arī tādas, kas izraisa riebumu un bailes. Ļaunpieminīgais nerātnelis tieši šo raidījis Apollona mīļotās Dafnes sirdī.
Amors nerēķinās ar laulības saitēm, nesodīts sarīko neģēlības un jucekli, un tomēr ļaudis allaž pēc viņa ilgojas.
Anonīmais pasts
Vai gan visskaidrākais apliecinājums tam, cik maz Amoram rūp trāpījums mīlošā sirdī, nav Valentīnas tradīcija – Amora pasts? Palikdams anonīms, jebkurš var paust savas jūtas karsti slepus mīļotajam. Saņēmējs var kust ilūzijās par to, kas šos apgalvojumus sūtījis. Paiet gadi, pirms Amora pasta izraisītus kuriozus to pārdzīvojušie izstāsta kā jau apaļvaidzim nebēdnim piedotus jokus. Turklāt vienmēr ir pāri, kas laimīgi satiekas tieši nejaušības dēļ un paliek kopā. Vecākā paaudze neuzticīgi, jaunie ar entuziasmu jau tagad iegādājas sirsniņas, apsveikumu kartītes un tamlīdzīgus aksesuārus, lai ceturtdien paspētu kādam apliecināt – es tevi mīlu!
Ballīte un “pēc tam”
Arvien populārākas kļūst arī Valentīndienas ballītes, kurā vienādas iespējas runāt un tikt uzklausītam ir gan mīlošajam (-ai), gan mīlētājam (-ai). Nav garantijas, ka daža sirds netiks salauzta, bet allaž vērts atcerēties, cik nekontrolējams ir spārnotais Amors.
Nav arī noslēpums, ka viens otrs “jaunizcepts” pārītis nešķirsies tūlīt pēc ballītes, bet sagaidīs rīta ausmu kopā. Te nu der laikus atcerēties par tuvāku un tālāku nākotni, neļaujoties pārāk draudzīgām tubrālībām ar alkoholu, kā arī nopērkot prezervatīvu. Ja nu tomēr gadījies ballēt tā sirsnīgāk, bet nākamā ir darbdiena, tad jādomā par vēsu dušu, stipru kafiju un, iespējams, aspirīna (labāk šķīstošu) tableti. Tomēr laikam tieši Valentīndiena ir tā, kad sajust dzīves garšu, sevi īpaši “nebremzējot”. Galu galā ne tik bieži mums ir laiks atcerēties trauslo matēriju, ko sauc par dvēseli (viņa arī Psīhe) – Amora mīļotā un likumīgā sieva.
Kas tikušies ar Amoru, zina, cik lēni dzīst ievainojumi pēc tā bultām, un tomēr arvien no jauna pēc tām ilgojas.
