Šo cilvēka dzīvesstāstu, ko pastāstīja kāda nejauši sastapta vecāka sieviete, kas uz brīdi bija piesēdusi parkā uz soliņa, lai atpūtinātu gan mērotā ceļagabala, gan vecuma nogurdinātās kājas, uzzināju pirms vairākiem gadiem.
Šo cilvēka dzīvesstāstu, ko pastāstīja kāda nejauši sastapta vecāka sieviete, kas uz brīdi bija piesēdusi parkā uz soliņa, lai atpūtinātu gan mērotā ceļagabala, gan vecuma nogurdinātās kājas, uzzināju pirms vairākiem gadiem. Apzināti tajā ir mainīti personu vārdi.
Izvilkusi no gadiem ilgi bružātas somas tīri mazgātu un gludinātu kabatlakatiņu, viņa rūpīgi noslaucīja sviedru lāses, kas kā rīta rasa viena pēc otras iezaigojās uz saules apbrūninātās pieres. Brīdi sieviete iegrima domās, tad vaicāja:
“Vai jūs neiebilstu, ja es ar jums parunātos? Smagums gadiem ilgi spiež sirdi un domas. Pati nesaprotu, kāpēc tieši šodien man tas laužas uz āru, it kā prasītos, lai izstāstu, it kā būtu pienācis laiks.” “Varbūt tas ir kāds sen glabāts un citiem neatklājams noslēpums?” atvaicāju. Un, gribēdama izlikties gudra, piebildu: “Ar noslēpumiem tā notiek. Gadiem ejot, tie līdzinās smagam akmenim, kas velk pie zemes, neļaujot iztaisnoties un droši raudzīties uz priekšu nākotnē.” “Jā, tā jau laikam ir,” mana nejaušā sarunu biedre nopūtās.
“Mīlestība viņai tā noteikti nebija. Varbūt vajadzība atdot otru cilvēku kā mantu, kā lietu, kā dzīves nepieciešamību, bez kuras nesokas darāmais, bet dienām nav vakara? Varbūt viņa vēlējās atbrīvotības un aizmirsties no kaut kā piedzīvota?
Bijām kaimiņienes
Tolaik vēl ar Valiju dzīvojām kaimiņos. Viņai nebija liela saimniecība. Pāris govis, kas deva pienu tik daudz, lai pietiktu trim viņas bērniem, un kādu litru, ko aizvizināt uz tuvējo pienotavu. Kaimiņienes ģimene ar pārticību neizcēlās, bet nekad nebija tā, ka galdā nebūtu maizes rieciena un skopa pavalga. Valija pa laikam pati sameistaroja arī kādu apģērba gabalu, un tad mazie pa taciņu atskrēja pie manis, lai izrādītos. Tā laika pieticībā augušo bērnu priekam un sajūsmai daudz nevajadzēja. Tikai kādu nieku, kas viņu ikdienu padarīja par kādu šo bērnišķīgi mazās laimes brīdi bagātāku. Es tādās reizēs skārda kārbā aši sameklēju pa konfektei, ko iespiedu mazajās, miklajās saujās.
Gribēja būt mīlēta
Rimti un nesteidzīgi ritēja dzīve manā un kaimiņmājā līdz tai dienai, varbūt vakaram, kad Valija apjauta, ka, būdama māte trīs bērniem, vēl jūtas jauna, ka vēlas būt mīlēta, ka asiņu un fizisko instinktu balss ir stiprāka par dienas noguruma piedāvāto miegu naktīs. Viņa stundām ilgi par kaut ko domāja. Sarunās aizvien noteiktāk liekot ieskanēties domai, ka vajadzētu sameklēt kādu brīvu vīrišķi laika īsināšanai. Vienai esot kļuvis par grūtu lauzties pa kūti, siena pļavu un biešu vagām. Arī bērniem esot vajadzīga vīrieša stingri bargā roka un teikšana. Kad bildu, ka ienācējs nekad nebūs miesīgs tēvs, Valija izlikās nedzirdam. “Ko tu, Marta, saproti. Tavs laiks jau sen pagājis, bet man vēl gribas dzīvot,” viņa izkliedza šos vārdus. Centos viņai neko neteikt. Tikai bērnus, kam nepelnīti Valija atļāvās vairāk uzkliegt, saraustīt aiz auss un sodīt, centos žēlot. “Gan jau, Valij, satiksi savu izredzēto, gan,” tā vienmēr noteicu, viņas bērnu saujās iespiezdama ne vairs vienu, bet trīs konfektes.
Daru, kā gribu
Vasara tuvojās beigām, un sākās labības kulšanas talkas, pulcējot gandrīz vai visus apkārtējo māju saimniekus. Viņu vidū bija arī Valija. Pa roku galam izslaukusi govis, ielējusi suķim ēdienu, šā tā pabarojusi bērnus, viņa pirmā grozījās tur, kur līkāja vīri. Biju pārliecināta, ka savu Valija panāks, jo kā vēl nekad skanēja viņas smiekli un vaļīgās asprātības, bet katūna kleita parāvās aizvien augstāk, atklājot apaļīgo kāju virsceles. Viņa nesteidzās arī tad, kad aicināju reizē doties mājās. Valija bija negribības pilna, kad uzstājīgi teicu, ka mājās bērni gaida vakariņas, bet govis joprojām atrodas ganos. Ievēroju, ka viņas domas kavējās pie vidēja auguma tumšmataina vīrieša, kura labās rokas zeltnesī spīdēja šaurs laulību riņķis. “Valij, Valij, attopies, viņam tak mājās sieva. Vai esi aizmirsusi, kā pati raudāji, kad tavējais tevi pameta?” klauvēju viņas sirdsapziņas vārtos. “Kas tev par daļu! Kā gribu, tā daru. Lai viņa cieš tāpat kā es! Neviens vīrietis nav tāds, kuru sieviete nevarētu dabūt,” Valijas sirdsapziņas vārti bija aizslēgti trejdeviņām atslēgām.
Viņa uzvarēja
Šo pārliecinātības pārpilno taisnību Valija pierādīja. Kulšanas talkas tuvojās beigām, kad kādā vakarā Valija mājās pārnāca tikai no rīta. Nogurusi, bet apmierināta. “Marta, maz esmu gulējusi, varbūt izslauksi manas govis un kaut ko samelosi bērniem,” viņas balsī vairs nejautās sākotnējā pavēle, bet lūgums. Es sapratu, ka viņa ir uzvarējusi. Dažas dienas vēlāk uzzināju, kā Valijai izdevies apzināti piedzirdīt tumšmataino vīrieti, kas līdz šim par stiprāko dzērienu uzskatīja pašbrūvētu alu, un ievilināt svaiga siena pārpilnā šķūnī…
Ziema vilkās gliemeža gaitā. Sniega bija daudz. Iztālēm manīju Valiju rosāmies sētsvidū, bet pie manis ciemos viņa toziem ne reizi neatnāca. Ko slēpa šī ziema, to atklāja pavasaris. Valija bija gaidībās. “Ak tad, redz, kā,” pie sevis nodomāju. Bet satiekoties man šķita, ka esam atsvešinājušās.
Kad visa pasaule bija ķiršu un ābeļziediem piebirusi, Valijai piedzima ņiprs puika. Kaimiņu dzīves rimtumā bija kaut kas jauns. Tikai paretam kāds atminējās, kā Valija pie dēla tikusi. Pieskatīju kaimiņienes bērnus, stāstīdama, ka jāgaida mājās brālītis, ka vajadzēs to mīlēt un auklēt.
Par muti vairāk
Devos apciemot Valiju un viņas mazuli. Istabā, Valijas lielajā gultā, kaut kas iekunkstējās. Tur nu viņš gulēja. Viņas dažas dienas vecais grēka auglis. “Tikai par vēl vienu muti vairāk. Jau šiem nezinu kā vēderus piepildīt,” Valija piktojās. Mani šie vārdi darīja uzmanīgu. Manīju, ka kaimiņienes dvēselē kaut kas ir salūzis. “Par to vajadzēja domāt ātrāk. Nevaino bērnu,” man izspruka. “Man vienalga. Es viņu nemīlu,” atteica Valija.
Tu neko nezini
Negribot es kļuvu par kāda tumšas nakts stundas notikuma liecinieci. Pamodos un, nevilšus uzmetusi skatienu logam, pamanīju Valijas mājas gaišās logu ailes un kādu stāvu, kas pa taku steidzīgi tuvojās manai mājai. Pārņēma nelaba priekšnojauta. “Kaimiņos kaut kas atgadījies! Kaut tikai nebūtu pats ļaunākais,” tā nodomājusi, vēru durvis, lai paspētu satikt steidzīgo nācēju. Liels bija mans izbrīns, ka nācēja bija sieviete, kas turēja cieši krūtīm piespiestu vīstokli. “Martiņ, tu neko neesi redzējusi un nekā nezini,” viņa aši noteica un pazuda tumsā.
Atsakās nemīlot
Tonakt Valija bija atteikusies no sava nemīlētā, tikai dažas dienas vecā dēla, to novērtēdama tikai divu pašaustas vilnas kleitu cenā. Nakts piesedza šo darījumu, bet es – zinādama – klusēju. Varbūt vajadzēja stāties tam ceļā, bet biju kā apmāta. Pavisam drīz Valija kopā ar vecākajiem bērniem pārcēlās dzīvot uz citurieni. Vairāk viņu neesmu satikusi, bet kādās mājās kāda cita sieviete par savējo sauca viņas dēlu. Tagad Oskaram pašam ir ģimene. Par māti viņš sauc to otro un bieži vien dodas nolikt ziedus uz viņas kapa. Valiju viņš nekad nav saticis un nevēlas satikt.
Sev, kamēr vien dzīvošu, nespēšu piedot, ka klusēju. Cilvēks var atteikties no visa – no naudas, zemes, mājas, bet nevar atteikties no paša dotas dzīvības. Ja Dievs mani sodīs par klusēšanu, tad pelnīti.”
Mana sarunu biedre bija pateikusi visu un jutās atvieglota. Viņa cēlās, lai ietu, bet es vēl ilgi domāju par Valiju, Oskaru un Martu. Mēs, sievietes, esam radītas, lai mīlētu un tiktu mīlētas. Vai esam radītas arī tam, lai apzināti atteiktos no šinī mīlestībā dzimušas dzīvības? No atbildības un mātes sūtības? Neviens mums nav devis tādas tiesības.
