Laiku Lokos nomaldījies, Saules Nogurdināts, Tikai kā vakars vēls Simtiem Tālēs nozaudēts Man tavs gaišais, Baltais tēls…
Laiku
Lokos nomaldījies,
Saules
Nogurdināts,
Tikai kā vakars vēls
Simtiem
Tālēs nozaudēts
Man tavs gaišais,
Baltais tēls…
Jasmīnu
Tuneļi novītīs,
Miglā tinusies
Būs pēdējā tevis atnākšana…
Manā pāragrajā rudenī…
Dainis Deigelis
* * *
Manu dienu sīkie putni pļavā
sasēduši snauž
un pa reizei uzdzied dziesmu, tad,
kad saules lēktu jauš.
Manu dienu sīkie putni pļavā
vijolītes plūc
Un pa reizei uzdzied dziesmu,
tad, kad bērzu sulas sūc.
Manu dienu sīkie putni lēni, lēni
laimi auž
Un pa reizei uzdzied dziesmu, tad,
kad draudzību tie pauž.
Vēlziede
Sieva pusmūžā – žirgta un cēla –
Iedegas rītausmā, vakara krēslā.
Iebrien rudenī vēlā
Ar vasaras mīlu karsto un cēlo.
Saulespuķe
Laipna saimniece, saules vēlīga,
Saulainu smaidu, kas medo uz
lūpām.
Tā gribas paturēt, pieglaust pie
vaiga,
Izjust vēl sauli, kas pamazām bālē.
* * *
Knābi iedurdams zālē
Sēd klusums tuvīnā pļavā
Un ieklausās bišu dziesmā,
Ar pīpeņu vainagu galvā
Ieskatās debesu akā.
Sēd klusums baznīcas tornī
Un ieklausās ielu troksnī,
Bet cilvēki, staigājot lejā,
Neskatās klusumam sejā.
Sniedze Mētra
